Viņa pēdējais ceļš

1959. gada 26. janvārī Bruno Grönings mirst Parīzē

Diagnoze: kuņģa vēzis progresējošā stadijā

Vēlu 1958. gada rudenī Bruno Grönings kopā ar savu otro sievu Žozeti, ar kuru viņš apprecējās 1955. gada maijā, dodas uz Parīzi un liek sevi izmeklēt vienam tiem pazīstamam vēža speciālistam Dr. Pjēram Grobonam. Vairāku rentgenuzņēmumu rezultāti parādīja: kuņģa vēzis progresējošā stadijā. Dr. Grobons gribēja tūdaļ operēt, bet Bruno Grönings to noraidīja.

Viņš brauca atpakaļ uz Vāciju un veica sagatavošanos draugu kopu Ziemassvētku svinībām. 4. decembrī viņš ierunāja skaņu lenti, kuru bija jāatskaņo visās Ziemassvētku svinībās. Pēc tam viņš kopā ar savu sievu atkal devās uz Parīzi. Dr. Grobons pa to laiku bija informējis atzītu speciālistu vēža ķirurģijā Dr. Belanžēru. Viņa klīnikā Rūhenerē, netālu no Monmartras, 8. decembrī notika operācija. Rezultāts ārstiem bija šokējošs: bija vēl daudz sliktāk, nekā varēja nojaust no rentgenuzņēmumiem - viņš vairs nebija operējams. Rēta tūdaļ pat tika aizšūta.

Pārsteidzoši ātra atlabšana

Žozete Gröninga par to rakstīja: „Viņi nevarēja aptvert, ka Bruno ārējais izskats atklāja tik maz par viņa šausmīgajām iekšējām ciešanām, ka viņš vēl varēja normāli elpot, ka viņa vielmaiņa vēl pēdējās nedēļās strādāja nevainojami, ka viņa asinsaina bija lieliska. Šajā progresējošajā stadijā pastāvīgi atkārtojas vemšana, uzņemot kaut vismazāko ēdiena daudzumu, un smagi nomocītajam pacientam lēni jāmirst bada nāvē. Bet Bruno tā visa nebija.“

Viņa ārstiem par pārsteigumu viņš ļoti ātri atlaba un devās atpakaļ uz Vāciju, kur piedalījās Ziemassvētku svinībās. 1959. gada janvāra vidū viņš trīs dienas tikās ar jaunās apvienības vadītājiem un noteica, kā attīstāms šis darbs. Abi nenojauta, ka tā būs viņu pēdējā tikšanās ar Bruno Gröningu.

Operācija Parīzē, ko pavadīja pērkona negaiss

21. janvārī viņš lidoja atkal uz Parīzi. Resnās zarnas noslēgšanās dēļ operācija bija neizbēgama. 1959. gada 22. janvārī pulksten 9.00 - tajā pašā stundā, kad Minhenē sākās apeācijas noklausīšana -, Bruno Grönings tika atkal operēts.Viņam nācās iziet cauri tam, ko viņš bija aiztaupījis neskaitāmiem cilvēkiem; viņš nevarēja un nedrīkstēja palīdzēt sev.

Kad viņš tajā rītā gulēja narkozē, pēkšņi Parīzei pāri nāca spēcīgs negaiss. Gröningas kundze stāstīja: „Savāds bija arī sekojošs dabas notikums. 1959. gada 22. janvārī, kamēr mans vīrs vēl gulēja narkozē, pilnīgi negaidīti skaidrā un gaišā dienas laikā Parīzei pāri savilkās spēcīgs negaiss ar zibeni un pērkona grāvieniem. Kļuva tik tumšs, ka dienas laikā vajadzēja iedegt uguni. Māsiņa brīnījās par tik spēcīgu negaisu. Pēc operācijas sekojošajās dienās Bruno temperatūra, viņa asinsspiediens, viņa pulss bija pilnībā normāli. Viņš pat divreiz piecēlās un apsēdās atzveltnes krēslā.“

„Pilnīga iekšēja sadegšana“

25. datumā viņš iekrita komā, un tam sekojošajā dienā, 1959. gada 26. janvārī, pulksten 13:46 Bruno Grönings nomira Henneres klīnikā no vēža, kā ārsts ierakstīja miršanas liecībā. Vai tas tiešām bija vēzis? Dr. Belanžērs pēc otrās operācijas teica: „Bruno ķermeņa sagandējums ir briesmīgs, tā ir pilnīga iekšēja sadegšana. Kā viņš tik ilgi un neciešot drausmīgas sāpes varēja nodzīvot, man ir mīkla.“

Bruno Grönings jau pirms gadiem bija izteicies: „Ja man aizliegs manu darbību, es iekšēji sadegšu.“

Nekrologs

Kā Bruno Grönings nesa šo rūgto likteni, apliecina viena vēstule, ko Dr. Grobons 1959. gada 26. februārī rakstīja viņa atraitnei: „Šīs [Bruno Gröningam veltītās ārstu] pūles bija tikai dabiskas, un es varu teikt, ka viņi guva milzīgu atbalstu caur Bruno Gröninga drosmi, gribasspēku un lielo personību. [...]“

Dr. Belanžērs izteica savu apbrīnu Bruno Gröninga priekšā vēl 1974. gada decembrī vienā vēstulē: „Bruno Grönings bija vīrs ar sirdi krūtīs, nozīmīgs cilvēks, kurš pārspēja pats sevi; un viņa cienīgums iepretī ciešanām un nāvei vēl šodien izsauc apbrīnu.“

Pēc ķermeņa kremācijas izpaliek galējais tiesas spriedums

Bruno Gröninga līķis tika kremēts vienā Parīzes krematorijā un urna guldīta meža kapsētā Dilenburgā.

Tiesas process tika pasludināts par noslēgtu apsūdzētā nāves dēļ, un galējais spriedums nekad netika pieņemts.

Katrs pats var saņemt palīdzību un dziedināšanu

„Brīnumdakteris no Herfordas“, kurš tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku bija atnesis izdziedināšanu, nomira vientuļš un pamests vienā mazā šķērsieliņā Parīzē. Kāpēc tam bija jānotiek? Kāpēc viņam bija jānes tik rūgtas ciešanas? Kāpēc viņš pats sev nevarēja palīdzēt?

Grēte Häuslere (1922-2007), izdziedinātā, ilggadēja Bruno Gröninga līdzstrādniece un „Bruno Gröninga Draugu loka“ dibinātāja, savā grāmatā Piedzīvot veselību - tas ir piedzīvot patiesību raksta: „Bruno Grönings savā īsajā dzīves laikā šeit, uz šīs zemes, paveica daudz laba. Palīdzēšanas un dziedināšanas velte tam bija ielikta šūpulī. It visur, kur vien viņš devās, notika brīnišķīgas lietas, ko ar prātu nevarēja izskaidrot. 1949. gadā viņš nonāca sabiedrības uzmanībā. Pēc lielajām izdziedināšanām, kas notika Herfordā, un pēc tam kad viņa vārds bija visiem uz mēles Vācijā un ārzemēs, pēc trim mēnešiem viņš saņēma dziedināšanas aizliegumu. Viņu vajāja un dzenāja, viņam sarīkoja lielo tiesas procesu un gribēja viņu sodīt un notiesāt. Kāpēc? Kuram viņš bija nodarījis ko ļaunu? Nevienam, bet tūkstošiem cilvēku tik daudz laba, cik tie ne no viena cilvēka nebūtu varējuši saņemt. Nevainīgu viņu gribēja sodīt! Nevainīgam viņam aizliedza darīt to, ko Dievs viņam bija devis darīt - palīdzēt cilvēkiem! Viņam vajadzēja panest šīs ļaunprātības rūgtumu Parīzē, vēža klīnikā Rue Hennerē! Ciešot smagas sāpes, viņš iekšēji sadega no Heilstrom, ko viņš nedrīksēja nodot tālāk. Cilvēku likumi gribēja viņam to aizliegt Vācijā. Zem visiem šiem meliem un apkaunojumiem viņš stāvēja apsūdzēts kā noziedznieks! Klusumā un vientulībā, neviens draugs nezināja par to, viņš panesa cilvēku radītās ciešanas. Un tā bija panešana, tas nebija darīts velti! Tam vajadzēja tā notikt, citādi vairs nebija iespējams palīdzēt cilvēkiem.“

Un savā grāmatā Es dzīvoju, lai cilvēce varētu dzīvot tālāk viņa raksta: „Ar vārdu ‚upuris‘ mums, cilvēkiem, jāapejas ļoti uzmanīgi. Tomēr šeit, kad Bruno Grönings nomira Parīzē, šis vārds visā savā smagumā ir patiesība.“

Tikai tā bija iespējams, ka varēja piepildīties viņa vārdi, kas šodien tiek apliecināti caur neskaitāmiem panākumu aprakstiem: „Kad es vairāk kā cilvēks nebūšu šeit, uz šīs zemes, t.i., kad manu ķermeni guldīs zemes klēpī, tad cilvēce jau būs tik tālu, ka katrs pats varēs piedzīvot palīdzību un izdziedināšanu.“

Lielā tiesas procesa turpinājums

Apelācijas izskatīšana un revīzija

Gröninga neizdevīgā sākumpozīcija

Apelācijas sūdzības izskatīšanā 1958. gada janvārī Bruno Gröningam par sliktu nāca tas, ka nevis viņš, bet prokuratūra bija iesniegusi apelāciju. Bet viņam kaitēja ne tikai šī viņa toreizējā advokāta nolaidība; arī viņa vilcinātā aktu nodošana jaunajam Gröninga aizstāvim aizkavēja sagatavošanos noklausīšanai.

Kā vēl viens neizdevīgs apstāklis izrādījās daudz drošāka apsūdzības liecinieku uzstāšanās. Viņi šķita vienojušies punktā „Ārsta aizliegums“.

Cietums un naudas sods nosacīti, „apkaunojums“ bez dziedināšanas jautājuma noskaidrošanas

Tā skanēja spriedums šoreiz: astoņi mēneši cietumā par slepkavību aiz neuzmanības un 5000 vācu marku naudas sods par likuma par dziedniekiem pārkāpumu. Spriedums tika noteikts nosacīti.

Annija Frējina Ebnere, kas kā skatītāja tiesas zālē piedzīvoja kā pirmo, tā arī otro apelācijas noklausīšanu, spriedumu apzīmēja kā „apkaunojumu Vācijai“.

Bruno Grönings skaidroja, ka viņš tiek sodīts par to, ka dara labu. Viņš sūdzējās, ka neviens nepainteresējās par to, kā notiek izdziedināšana, pat ne viņa paša advokāti. Ja šis jautājums būtu noskaidrots, būtu izrādījies, ka viņa darbībai nav nekā kopīga ar medicīnisku ārstēšanu. Procesu nāktos pārtraukt. Taču šī jautājuma noskaidrošana tiesā nevienu neinteresēja. Par Gröningu bija jau iepriekš izveidots viedoklis, un no tā negribēja atkāpties.

Apelācijas iesniegums īsi pirms nāves

Taču arī tās vēl nebija procesa beigas. Šoreiz Bruno Grönings pieprasīja revīziju. Kā noklausīšanas datumu Minhenes augstākā reģionālā tiesa noteica 1959. gada 22. janvāri. Taču līdz tam vairs nenonāca, jo Bruno Grönings tajā pašā mēnesī nomira.

„Viņa vārds sasien slimību“

Izdziedināšanas notiek tālāk - par spīti tiesas procesiem un dziedināšanas aizliegumam

Ārēja izdziedināšanās un iekšējas pārmaiņas

Šo konfrontāciju un cīņu laikā Bruno Gröninga darbība turpinājās. Medicīnas speciālists, žurnālists Dr. Horsts Manns 1957. gadā vienā rakstu sērijā ar virstakstu „Viņa vārds sasien slimību“ Jaunajā Lapā cita starpā stāsta:

„Nākamajā rītā es no Hamelnes braucu uz Špringu, mazu pilsētiņu pie Daisteres. Arī šeit bija izveidojusies viena Gröninga draugu kopa. Veselas cilvēku virknes izveseļošanās bija kalpojusi tam par iemeslu. Un arī šeit es piedzīvoju to, ko jau iepriekš dažādās Šlēsvigas-Holšteinas apdzīvotās vietās, Augsburgā, Hamelnē, Vīnē, Plohingenā un citās pilsētās: cilvēki cēlās un stāstīja man par savām slimībām. Viņi nosauca man ārstus, kas viņus bija ārstējuši. Viņi pastāstīja par savu izveseļošanos, par ko pateicās Gröningam. Un ikreiz viņi bija gatavi, paceļot roku zvērestam, aptiprināt šos izteikumus.

‚Man jau bērnībā abas kājas gūžas locītavās bija izgriezušās‘, stāstīja piecdesmitgadīgā Jūlija Pronerte no Hanoveres. ‚Vēlāk es varēju staigāt tikai ar kruķiem. Ārsts manas ciešanas spēja tikai atvieglināt. Kad es noklausījos vienu Gröninga kunga priekšlasījumu, es sajutu spēcīgu reakciju. Mana mugura, kas jau bija pilnīgi salīkusi, atkal kļuva taisna. Es atkal varēju staigāt. Man nav bijis vairs nekādu regresiju...‘

‚Man bija locītavu reimatisms un mani mocīja izsitumi un abscesi.Gröninga kungs mani no tiem atbrīvoja‘, teica Vilhelms Gāberts no Hamelnes.

‚Savu žultspūšļa kaiti es varēju darīt paciešamu vien tikai vairs ar morfiju‘, stāstīja Kurts Zēverits no Ēvestorfas. ‚Es pateicos Bruno Gröningam, ka viņš mani atbrīvoja no šīm ciešanām.‘

‚Man bija augsts cukura līmenis‘, pastāstīja Roberts Tīss no Špringas. ‚Bet vēl draudošāks bija sirds muskuļu vājums. Šīs abas kaites mani šodien vairs nemoka. Par to es esmu pateicīgs Gröninga kungam.‘

Šo virkni varu vēl turpināt. Tie bija visu vecumu cilvēki, kuri man stāstīja. Vīrieši, sievietes un bērni. Tika uzskaitītas daudzas slimības, sākot ar galvassāpēm, nervu iekaisumiem, išiasu, nieru un žultspūšļa kaitēm līdz pat sirds traucējumiem un paralīzēm.

Bet bija vēl kaut kas cits, kas mani dziļi aizkustināja. Daudzi šeit vaļsirdīgi stāstīja visu klausītāju priekšā to, ka viņi caur Gröningu esot piedzīvojuši iekšējas izmaiņas. Pārliecīgas dzīšanās pēc panākumiem un egoistiskas nostājas vietā ir nācis iekšējs miers un domāšana par līdzcilvēkiem.’’

Paša cilvēka ticība ir tā, kas ikvienam dara iespējamu izdziedināšanu

Dr. Horsts Manns turpina: „Visu šo sarunu laikā ar cilvēkiem, kuri jutās izdziedināti caur Bruno Gröningu, viens jautājums manī arvien pastiprinājās: vai izdziedināšana bija iespējama katram cilvēkam - vai arī, vēl drosmīgāk jautājot, - katrai slimībai? Kur bija tā spēka, kas izgāja no Gröninga, robežas? Vai šeit nebija kādu briesmu? [...]

Savā pēdējā apmeklējuma reizē es viņam uzdevu šo jautājumu. ‚Es nevaru un negribu nevienu cilvēku piespiest,’ viņš man atbildēja. ‚Ja kāds noslēdzas un nav gatavs atvērties enerģijai, kas rada kārtību, tad arī es neesmu gatavs iejaukties. Šo cilvēku es tikai mudinu salauzt ļaunā ‚aizbīdni‘, kas traucē izdziedināšanai..‘

Man bija vēl viens jautājums: ‚Katrai slimībai ir dažāda bīstamība,‘ es teicu. ‚Pieņemsim, smagi slims cilvēks, kura izārstēšanu atzinuši par bezcerīgu vairāki ārsti, liek Jūs pasaukt caur kādu ārstu, kurš vēl cīnās par savu pacientu. Vai Jūs varēsit palīdzēt?‘

‚Jā,‘ teica Grönings. Viņš to atbildēja bez vilcināšanās. ‚Ja slimais tam tic un ārsts uzticas tam ceļam, ko viņš izvēlējies, panākumi neizpaliks. Kopīgā ticība slimajā atraisīs nenojaustus spēkus. Bieži vien panākumi tieši tur nāca visātrāk, kur slimais cilvēks, pilns izmisuma, ķērās pie pēdējā salmiņa..‘ “

Nošķiršanās no Gröninga apvienības

Laiks, lai savilktu bilanci par zaudējumiem

Aprobežots birokrātisms bezdarbībā noraugās uz Gröninga naudas sodu

1957. gada oktobrī nonāca līdz konfrontācijai starp Bruno Gröningu un Gröninga apvienības vadību. Aprobežota birokrātisma dēļ apvienība ļoti kaitēja Bruno Gröningam. Iemesls disputam bija tiesas procesa spriedums, saskaņā ar kuru Bruno Gröningam īsā laikā bija jāsamaksā 2000 vācu marku naudas sods. Tā kā viņš par savu darbību neņēma naudu un tādējādi viņam nebija pietiekošu finansu līdzekļu, Gröninga apvienības vadība jau tiesas procesa sākumā nolēma segt tās izmaksas, kas rastos. Bet tas, vai naudas sods arī attiektos uz tām, vadības vidū bija strīdīgs jautājums. Tā gribēja ilgstošā birokrātiskā ceļā pārbaudīt, vai apvienībai vispār ir pienākums maksāt 2000 vācu markas. Tikai pēc tam bija jāparūpējas par naudas summas sagādāšanu. Tādējādi bija redzams, ka nepieciešamie līdzekļi Bruno Gröningu sasniegtu daudz par vēlu - ja vien vispār sasniegtu. Apvienība bezdarbībā noraudzījās, kā Bruno Grönings stingri noteiktā soda nesamaksāšanas gadījumā būtu spiests iet cietumā. Caur to nonāca pie atklātas konfrontācijas un galu galā pie apvienības izjukšanas.

Neīsti draugi

Bruno Grönings savā 62 lappušu garajā bilancē par apvienības darbību minēja visus punktus, kuros apvienība bija tam kaitējusi. Kopsavilkumā viņš paskaidroja: „Ja es šodien salīdzinu savu iepriekšējo apkārtējo vidi (profitētājus Meklenburgu, Enderlinu, Šmitu un Hūlsmanu) ar pašreizējo vidi (apvienības vadības locekļi), tad nonāku pie tā paša iznākuma: šodien gala rezultātā ir noticis tas pats, kas toreiz. Šodien caur tiem cilvēkiem, kas gribēja būt mani lielākie, ciešākie un labākie draugi, nav iznācis nekas cits kā toreiz. Toreiz mani piekrāpa negodīgi darboņi. Šodien man atteica draugi, mierīgi noraugoties tajā, kā es eju caur procesiem, spriedumiem, ka nesaņēmu nekādu palīdzību, ka bez transportlīdzekļa vairāk nevarēju apmeklēt savas draugu kopas, ka nekas netika pasākts pret preses naidīgo propagandu, ka tika radīts tikai juceklis, ka nebija man blakus, kad man bija vajadzīgi cilvēki, kuri ar savu izglītību un zināšanām, un savu stāvokli sabiedrībā būtu varējuši un kuriem būtu bijis mani jāatbalsta; un tādēļ nevarēja nonākt līdz tam, kādēļ es nu reiz dzīvoju šeit, uz šīs zemes.

Neviens no šiem draugiem nelika lietā savu ‘Es’, lai cīnītos par manu brīvību, nevienam nebija drosmes, lai par mani patiešām iestātos. Nekas nenotika. Sīkumainā birokrātismā tika pieņemts lēmums pēc lēmuma. Neviens patiešām par mani neiestājās, neviens patiešām nelika lietā visu savu varu, lai beidzot mani atbrīvotu no visām šīm cīņām procesos, pret presi, par palīdzību, par automašīnu, kas bija salūzusi, pret iemīšanu dubļos un apmelojumiem utt. u. tjpr. un neatbrīvoja ceļu tam, lai es varētu darīt to, kādēļ esmu uz šīs zemes - lai nodotu cilvēkiem dzīves spēku un vestu cilvēkus pie ticības.

Ka tam man ir vajadzīgs miers un ka es nevaru atkal un atkal tikt kavēts caur pasaulīgām, ārējām ietekmēm, ka man patiešām ir vajadzīga aizsardzības siena, lai ļautu netraucēti darboties tam, kas man ir dots; par to neviens nedomāja, neviens no maniem draugiem, no tiem, kuri gribēja būt mani draugi. Tas ir tas apkaunojošais un man sarūgtinošais:

- profitētāji gribēja gūt savu labumu, tie tika atzīti kā slikti cilvēki.
- Draugi no Gröninga apvienības ir pārāk remdeni, pārāk vienaldzīgi, iecietīgi, es negribu teikt – ļaunprātīgi.

Un iznākums ir tas pats: es neesmu kļuvis brīvs. Daudzi draugi no Gröninga apvienības vadības neturēja savu solījumu. Caur visu, kas tika darīts, esmu tikai ticis sasaistīts.“

Apvienības iziršana

Vaisers atkāpās, un Gröninga apvienība, urai nekad nebija izdevusies uzņemšana apvienību reģistrā, pēc īsa laika tika izformēta. Tās vietā nāca Apvienība dvēseliski garīgu un dabisku dzīves principu veicināšanai. Tā tika dibināta 1958. gadā un tās priekšsēdētāji bija Ēriks Pelcs Vācijai un Aleksandrs Lojs Austrijai. Bet arī šī pēdējā Gröninga dzīves laikā nodibinātā apvienība neizpildīja to, ko viņš no tās cerēja. Statūtos pat netika pieminēts viņa vārds.

Lielais tiesas process (1955-1957)

Apsūdzība par slepkavību aiz neuzmanības un attaisnošana ar galīgu dziedināšanas aizliegumu

1954. gada 4. martā valsts prokuratūra akal izvirzīja apsūdzību Bruno Gröningam. Atkal viņam tika uzlikta nasta, ka viņš pārkāpis likumu par dziedniekiem . Vienā tālākā apsūdzības punktā viņš tika apsūdzēts vienā slepkavībā aiz neuzmanības.

Grönings iebilst izdziedināšanas apsolīšanai un medicīniskas ārstēšanas aizliegšanai

Pēc tam kad viņu iepazīstināja ar apsūdzības rakstu, viņš vērsās pie saviem draugiem: „Mani mīļie draugi! Šajās dienās visa prese un radio ir publiskojuši par mani vairāk vai mazāk tendenciozi sensacionālus virsrakstus, kuri jums ziņoja, ka Minhenes prokuratūra II ir sagatavojusi pret mani apsūdzību par slepkavību aiz neuzmanības. Es esot vienai septiņpadsmit gadus jaunai ar tuberkulozi slimai meitenei 1949. gada beigās apsolījis izdziedināšanu un viņu kavējis uzmeklēt sanatoriju un ārstu. Es esot vainīgs jaunā cilvēkbērna nāvē. Kurš ar skaidru saprātu ir lasījis vai dzirdējis šos ziņojumus, sapratīs, kāds ir to mērķis: radīt apjukumu manu draugu vidū un atturēt visus meklējošos no vēlēšanās tuvāk iepazīties ar mūsu centieniem un manis sniegtajām zināšanām. Ar visiem līdzekļiem tiek mēģināts kavēt manu un Gröninga apvienības, kā arī jūsu aktivitāti. Pats par sevi saprotams, viss ir pavisam citādi, nekā tiek atainots! Maniem draugiem man šeit nav jāsaka, viņi zina, ka es nedodu nekādus ‚dziedināšanas apsolījumus‘ un ka es nekad neatturu no medicīniskas ārstēšanas.“

Neparasti vēla atgriešanās pie izmeklēšanas

Grönings turpina saviem draugiem: „1952. gadā es tiku attaisnots. Vai tas nav savādi, ka ‚Kūfusas gadījums‘, kas jau bija parādījies 1949. gada beigās un 1950. gadā, tiesas procesā pret mani 1951./1952. gadā, kaut arī visi dokumenti bija gatavībā, tomēr jau toreiz netika izskatīts! Vai nav uzkrītoši, ka izmeklēšana atjaunotai tiesas procesa iesākšanai pret mani notiek tieši tajā brīdī, kad 1953. gada 22. novembrī Murnavā tiek dibināta Gröninga apvienība! Proti, kopš 1954. gada janvāra daudzus kopu vadītājus un draugus, kā arī apvienības locekļus nopratināja un novēroja policija.”

Aizstāvības liecinieki noraidīti, apsūdzības liecinieki laipni lūgti

Tiesas procesa sagatavošana ievilkās vairāk kā divus gadus. Bruno Gröninga aizstāvība tika ievērojami apgrūtināta. Teju visi aizstāvības liecinieki tika noraidīti, turpretim apsūdzības liecinieki apstiprināti. Viņu starpā bija arī divi kādreizējie Gröninga līdzstrādnieki: Eižens Enderlins un Oto Meklenburgs. Jo sevišķi Meklenburgs - pirmajā tiesas procesā vēl kā līdzapsūdzētais - vērsās pret Gröningu uzkrītoši asā formā. Viņš lika lietā visu iespējamo, lai viņam kaitētu. Apsūdzības punktā par slepkavību aiz neuzmanības viņam bija izšķiroša loma. Runa bija par gadījumu, kas notika viņa kā Gröninga „menedžera“ darbības laikā

Strīdīgais Rūtas Kūfusas gadījums

1949. gada novembrī krājkases ierēdnis Emīls Kūfuss kopā ar savu septiņpadsmitgadīgo meitu Rūtu, kas bija slima ar abpusēju plaušu tuberkulozi, bija ieradies uz vienu no Gröninga priekšlasījumiem. Grönings uzreiz saprata, ka meitenei vairs nevar palīdzēt, un izteicās par to vienam klātesošajam ārstam. Meklenburgs tomēr veica uz viņu lielu spiedienu un pieprasīja, lai viņš uzņemtos šo gadījumu. Un tā pēc priekšlasījuma notika personīga tikšanās starp Bruno Gröningu un Rūtu Kūfusu. Grönings teica meitenei būt drosmīgai un aicināja tēvu pēc deviņām dienām likt iziet medicīnas speciālistu veiktu izmeklēšanu. Caur to viņš gribēja panākt, lai meitene, kas vairāk neko negribēja dzirdēt par ārstiem, atkal nodotos medicīniskai uzraudzībai. Tēvs apsolījās par to parūpēties.

Turpmākajā laikā notiekošo korespondenci atvēra Meklenburgs un tā nenonāca līdz Bruno Gröningam. Tikai 1950. gada maijā viņš atkal dzirdēja par Rūtu Kūfusu. Tēvs šajā starplaikā bija nosūtījis Gröningam lūgumu vēstules, kurās izteica vēlēšanos saņemt viņa apciemojumu. Meklenburgs nenodeva šīs vēstules tālāk, bet gan patvaļīgi vienojās - bez Gröninga ziņas - par tikšanos ar Kūfusa kungu. Tikai īsi pirms noteiktā termiņa Meklenburgs informēja Gröningu un piespieda viņu nākt līdzi.

Vēlāk Meklenburgs apgalvoja, ka Bruno Grönings ir devis meitenei izdziedināšanas apsolījumu. Patiesībā tas bija viņš pats, kas tēvam garantēja, ka viņš panāks to, lai Grönings izdziedina viņa meitu. Meklenburgs krājkases ierēdnī saskatīja labu naudas avotu, no kura vēlējās pasmelties, taču priekš tā viņam bija vajadzīgs Grönings. Īsi pēc šī apmeklējuma Grönings šķīrās no Meklenburga. Smags pārmetums, kas tika celts pret Bruno Gröningu, bija tas, ka viņš esot aizliedzis Rūtai Kūfusai medicīnisku ārstēšanu. Tam pretī tomēr stāvēja fakts, ka viņš - ko apstiprināja pat apsūdzības liecinieki - meiteni jau pirmajā tikšanās reizē bija sūtījis pie ārsta. Arī vienā uzrunā pa radio 1949. gada rudenī viņš cilvēkus aicināja „līdz pat beigām turpināt ar medicīniskiem izmeklējumiem“. Palīdzības meklētājiem viņš pastāvīgi ieteica uzticēties saviem ārstiem.

Rūta Kūfusa, kurai aiz muguras jau bija dažas sāpīgas, bet nerezultatīvas terapijas, atteicās iziet turpmākas ārstēšanas terapijas. 1950. gada 30. decembrī viņa slimības seku dēļ nomira.

Medicīniskā ekspertīze apstiprina, ka nebija cerības uz izārstēšanu

No medicīniskā skatpunkta Dr. med. Oto Fraihofers savā slēdzienā atklāja: „Novērojumā katrs skaidri domājošs cilvēks, pat nebūdams eksperts, nonāks pie pārliecības, kā jau arī tika ziņots no Zēkingenas veselības aizsardzības nodaļas puses, ka izārstēšana, ņemot vērā ‚ļoti smago stāvokli‘, kas pēc ārstu slēdziena bija ‚dzīvību apdraudošs‘, respektīvi, ‚kritisks‘, pēc cilvēciskās izpratnes bija bezcerīga. Gluži tāpat katrs patiess, sine ira et studio domājošs ārsts, kurš pārlieku pašpārliecināti neuzskata, ka, izmantojot jaunākos medikamentus, var atteikties no dabas spēkiem, piekritīs Minhenes Prof. Lidtina kunga recenzijai, ka ‚nevar teikt, ka pirms 1949. gada 5. novembra pastāvēja augsta izveseļošanās varbūtība‘. Pēc mana uzskata tas ir vairāk kā pārsteidzoši, ka paciente vispār nodzīvoja līdz 1950. gada 30. decembrim, tā ka Gröninga ietekme var būt devusi viņai vēl zināmu dzīves pagarinājumu. Kopsavilkumā savu recenziju gribu noslēgt ar to, ka apgalvojumi ‚ka pastāvēja izdziedināšanas izredzes‘ un ‚ka pacientes Kūfusas dzīves ilgums varēja vēl vairāk tikt pagarināts, ja Gröninga kungs nekad nebūtu nonācis viņas tuvumā‘ nevar tikt ne izteikti ar pārliecību, ne arī tādēļ ir pamatoti.“

Neizdevies tiesas spriedums

1957. gada jūlija beigās piesēdētāju tiesas zālē Minhenē tika uzsākta lietas noklausīšanās. Punktā par slepkavību aiz neuzmanības Bruno Grönings tika attaisnots. Par likuma par dziedniekiem pārkāpumu viņam gan tika uzlikts 2000 vācu marku naudas sods.

Kaut arī spriedums pirmajā acumirklī izskatās pozitīvs, viņam tas bija nepieņemams. Tas bija līdzvērtīgs galīgam viņa darbības aizliegumam. Viņa advokāta kļūdas dēļ, kas spriedumu vērtēja daudz pozitīvāk nekā Grönings, apelācija tika iesniegta nevis viņa, bet gan prokuratūras vārdā. Otrā noklausīšanās notika atkal Minhenē 1958. gada janvāra vidū.

Gröninga apvienība

Cerība uz brīvu darbību caur apvienību

Lai, neraugoties uz dziedināšanas aizliegumu, sasniegtu iespējami vairāk cilvēku, Bruno Grönings jau piecdesmito gadu sākumā bija sācis veidot Draugu kopas. Tur viņš tikai noturēja priekšlasījumus un visus savus centienus veltīja tam, lai sniegtu palīdzības meklētājiem savas zināšanas.

Aizsardzība no likuma puses un atzīta vadība

1953. gada 22. novembrī viņš Murnavā/Zēhauzenā lika nodibināt Gröninga apvienību. Apvienībai vajadzēja tikt ierakstītai apvienību reģistrā un Bruno Gröningam sniegt viņa darbības likumisku aizsardzību. Tādējādi turpmākam konfliktam ar likumu par dziedniekiem vajadzēja tikt galīgi novērstam.

Vadības priekšgalā citu starpā atradās: grāfs Cepelīns, grāfs Matuška, Annija Frējina Ēbnere von Ešenbaha, galv. padomnieks Dipl. Inž. Hermans Rīdingers un direktors Konstantīns Vaisers, sākotnēji arī kā līdzdibinātājs Rūdolfs Bahmans, no kura gan apvienība ļoti drīz nošķīrās. Par tās prezidentu uz mūžu kļuva Bruno Grönings.

Profitēšanas attieksme no sekretāra puses stāv pāri slimo labklājībai

Par apvienības sekretāru kļuva žurnālists un lektors Egons Artūrs Šmits. Jau Herfordā viņš cieši turējās „brīnumdaktera“ tuvumā un bija nodibinājis Bruno Gröninga draugu apvienību. Tā tomēr nedarbojās tā, kā Bruno Grönings to vēlējās, un jau pēc īsa laika tās darbība tika pārtraukta. No Šmita Bruno Grönings toreiz šķīrās, jo viņš bija iztērējis ziedojumu naudu.

1952. gadā Šmits vēlreiz vērsās pie Gröninga un skaidroja, ka viņš sapratis savu kļūdu. Viņš lūdza atļaut tam palīdzēt šī darba uzbūvē, un Bruno Grönings viņu atkal pieņēma kā līdzstādnieku. Tādējādi Šmitam vēlreiz bija iespēja parādīt, vai viņam tiešām rūpēja slimo labklājība vai arī tikai viņa paša finansiālais labums.

1955. gadā Bruno Grönings galīgi šķīrās no Šmita, jo viņš nebija mainījis savu attieksmi. Viņš mēģināja tāpat kā iepriekš profitēt no Gröninga spējām. Pēc šķiršanās Šmits ierosināja dažus tiesas procesus pret Gröningu. Viņš vēlējās ar atpakaļejošu datumu piedzīt naudu par savu brīvprātīgo līdzdarbošanos.

Kurš ir priekš kura - apvienība priekš Gröninga darbības vai Gröninga darbība priekš apvienības?

Apvienības vadību pārņēma Konstantīns Vaisers un Hermans Rīdigers. Tas šķita ļoti daudzsološi, jo viņi bija pieredzējuši un viņu izglītība Bruno Gröninga darbam varēja nākt par labu. Bet pastāvēja arī briesmas, ka viņi varētu rīkoties vīzdegunīgi attiecībā pret vienkārša strādnieka gribu, jo viņš neatbilda to izglītības līmenim.

Ar laiku attīstība tik tiešām gāja šajā virzienā, un abiem vīriešiem kļuva arvien grūtāk pieņemt Bruno Gröninga norādījumus. Šķita, ka viņi bija pavisam aizmirsuši, ka apvienība ne tikai nesa Bruno Gröninga vārdu, bet arī pastāvēja viņa dēļ. Viņiem Gröninga apvienība arvien vairāk kļuva par pašmērķi. Tās sākotnējo mērķu uzstādījumu - palīdzēt cietējiem - viņi pilnīgi pazaudēja no sava redzesloka. Šķita, ka viņi negribēja atzīt, ka tas bija Grönings, caur kuru notika izdziedināšanas, un ne jau apvienība.

Tādējādi Gröninga apvienība arvien vairāk attīstījās pretēji tam, kam tai bija jābūt. Vīram, kura vārdu tā nesa, apvienība kļuva par cietumu, kas, tā vietā lai viņu darītu brīvu, to arvien vairāk ierobežoja.

Pirmais tiesas process un dziedināšanas aizliegums (1951-1952)

Gröninga darbība kā ārstēšana medicīniskā izpratnē?

Apsūdzība neatļautas dziedniecības praktizēšanas dēļ

1951. /1952. gadā Bruno Grönings Minhenē pirmo reizi neatļautas dziedināšanas veikšanas dēļ stājās tiesas priekšā. Ja Bavārijas iekšlietu ministrija viņa darbību 1949. gadā vēl traktēja kā „brīvprātīgu mīlestības darbu“, tad tagad tā tika vērtēta kā dziedināšanas darbība medicīniskā izpratnē.

Apsūdzība balstījās uz 1939. gada likumu par dziedniekiem, kas aizstāja līdz tam pastāvošo ārstnieciskās praktizēšanas brīvību, un paredzēja medicīnas nodošanu nacionālsociālistisko ārstu rokās.

Jā un nē attiecībā uz likuma par dziedniekiem pārkāpumu

Bruno Grönings tika attaisnots kā pirmajā, tā arī otrajā instancē. Minhenes tiesas priekšsēdētājs savā tiesas spriedumā paskaidroja:

„Tiesa uzskatītu par riskantu notiesāt apsūdzēto, balstoties uz vienpusēju viedokli. Jo tas, vai uz Gröninga darbību vispār ir attiecināms likums par dziedniekiem, ir vairāk nekā šaubīgi, jo tā ir pieskaitāma jomai, kas šodien vēl ir par maz izpētīta.“

Apelācijā attaisnošana gan tika apstiprināta, bet Bruno Gröninga darbība tika skaidri nodēvēta kā dziedināšanas darbība likuma par dziedniekiem izpratnē:

„Ar to apsūdzētais bez atļaujas un, nebūdams ārsts, ir veicis cilvēkiem slimību, kaišu vai ķermeņa bojājumu konstatēšanas, dziedināšanas vai atvieglošanas darbību, kas likuma par dziedniekiem izpratnē ir uzskatāma par dziedināšanas darbību. [...]“

Vainu izslēdzoši maldi vienlīdzīgi dziedināšanas aizliegumam

Sprieduma tupinājumā: „Apsūdzētā notiesāšana tomēr nevar sekot tādēļ, ka viņš attiecībā uz dziedināšanas darbības veikšanas objektīvo nozieguma sastāva pazīmi atradās vainu izslēdzošu maldu varā un tādējādi nerīkojās apzināti.“

Tā kā vainu izslēdzošie maldi, kuros Bruno Grönings skaitījās atradies, tiesas spriedumā tika izskaidroti, šī attaisnošana bija vienlīdzīga tiesas izdotam dziedināšanas aizliegumam. No šī brīža Bruno Gröningam bija jāzina, ka viņa darbība ir dziedināšas darbības veikšana likuma par dziedniekiem izpratnē un kā tāda bija aizliegta. Viņa darbības patiesais konteksts, kura rezultātā viņa darbības veidam nav nekā kopēja ar dziedināšanas darbību medicīnas izpratnē, netika saskatīts.