Bruno Grönings (1906 - 1959)

Viens neparasts cilvēks sabiedriskajos strīdos

1949. gadā Bruno Gröninga vārds vienas nakts laikā Vācijā nonāca sabiedrības uzmanības centrā. Par viņu stāstīja avīzēs, radio un nedēļas apskatos. Mēnešiem ilgi jaunā republika neatslābstoši sekoja līdzi notiekošajam par un ap „brīnumdakteri“, kā viņu drīz vien iesauca. Tika uzņemta filma, sasauktas zinātniskās izmeklēšanas komisijas, un resoru komitejas pat visaugstākajos līmeņos nodarbojās ar Bruno Gröninga gadījumu. Ziemeļreinas-Vestfālenes sociālo lietu ministrs lika Bruno Gröningu vajāt par dziedināšanas likuma pārkāpšanu, turpretī Bavārijas ministru prezidents apgalvoja, ka šādu „neparastu parādību“ kā Grönings nedrīkstētu ietilpināt paragrāfos. Bavārijas iekšlietu ministrija Gröninga darbību apzīmēja kā „brīvprātīgu mīlestības darbu“.

Visos sabiedrības slāņos tika daudz un strīdīgi diskutēts par Bruno Gröninga gadījumu. Emocijas sita augstu vilni. Garīdznieki, ārsti, žurnālisti, juristi, politiķi un psihologi – visi runāja par Bruno Gröningu. Viņa brīnumainās dziedināšanas vieni uzlūkoja kā Augstākā spēka žēlsirdības dāvanas, citi – kā šarlatānismu. Taču izdziedināšanas fakti tika apstiprināti ar medicīniskiem izmeklējumiem.

Vispasaules interese par vienkāršu strādnieku

Bruno Grönings, dzimis 1906. gadā Gdaņskā un pēc kara kā trimdinieks emigrējis uz Rietumvāciju, bija vienkāršs strādnieks. Viņš iztika no dažādiem darbiem, tostarp bija namdaris, fabrikas un ostas strādnieks. Un te pēkšņi viņš atradās sabiedrības intereses centrā. Ziņa par brīnumainajām izdziedināšanām aplidoja visu pasauli. No visdažādākajām valstīm ieradās slimnieki, pienāca vēstules ar lūgumiem palīdzēt un piedāvājumi. Desmitiem tūkstošu palīdzības meklētāju ieradās viņa darbošanās vietās. Iezīmējās revolūcija medicīnā.

Aizliegumu, tiesvedību un iedzīvoties alkstošu līdzstrādnieku ciešā tvērienā

Taču bija arī pretspēki. Tie darīja visu, lai apspiestu Bruno Gröninga darbību. Viņam tika noteikti dziedināšanas aizliegumi, pret viņu tika ierosināti tiesas procesi. Visi centieni ievirzīt viņa darbību tiem vēlamajā gultnē bija neveiksmīgi. No vienas puses – noteicošo sabiedrisko spēku pretestības dēļ, no otras – savu līdzstrādnieku nevarības vai peļņas kāres dēļ. Kad Bruno Grönings 1959. gadā Parīzē nomira, pēdējais tiesas process pret viņu vēl ritēja pilnā sparā. Process tika izbeigts, tā arī nekad neizskanot galīgajam spriedumam. Taču daudzi jautājumi palika atvērti.