Krāpšanās tika pieļauta
Bruno Grönings dod katram cilvēkam iespēju mainīties
Piespiedu naudas maksājumi - līdzstrādnieki parāda savu patieso seju
Atkal un atkal pie Gröninga vērsās cilvēki, aizbildinoties ar vēlmi palīdzēt. Tomēr daudzi bija ieineteresēti tikai tajā, lai veidotu biznesu no viņa spējām. Šķita, ka viņš neatturami pievelk šādus cilvēkus. Kad viņi nesasniedza savus mērķus vai arī Grönings nošķīrās no viņiem, tie daudzkārt mēģināja caur ilgstošiem tiesas procesiem piespiest viņu uz naudas maksājumiem.
Tā, piemēram, Hūlsmanes kundze, kura 1949. gada martā kopā ar savu vīru uzņēma Bruno Gröningu pie sevis Herfordā kā viesi. Pēc tam kad noskaidrojās, ka viņa no Gröninga neko nevar nopelnīt, viņa sūdzējās darba tiesā. Viņa lika aprēķināt laiku, ko reiz bija viņam veltījusi bez atlīdzības, kā darba laiku un pieprasīja pēc tam par to savu samaksu. Bruno Gröningam vajadzēja viņai ik mēnesi maksāt noteiktu summu mēnesī līdz pat sava mūža beigām. Šādā vai līdzīgā formā daudzi viņa kādreizējie līdzstrādnieki parādīja savu patieso seju.
„Arī šiem cilvēkiem bija jābūt, lai parādītu, kas ir cilvēks“
Bet kāpēc Bruno Grönings ļāva šiem škietamajiem palīgiem sev tik ļoti pietuvināties? Kāpēc viņš šos profitētājus vienkārši neturēja no sevis pa gabalu? Vienā priekšlasījumā 1950. gada 31. augustā Minhenē viņš izteicās par šo jautājumu: „Tas, ko cilvēki līdz šim nav atstājuši neizmēģinātu, ir bijis tas - caur šo mazo vīru ar viņa zināšanām un varēšanu pelnīt naudu. Viņi domāja, ka ir atraduši zelta dzīslu. Daļēji tiem ir arī bijusi iespēja pelnīt naudu, bet labumu, paldies Dievam, viņi no tā nekādu sev neguva. Arī šiem cilvēkiem bija jābūt, un tieši tādēļ, lai parādītu, kas ir cilvēks, ka cilvēks iet pāri līķiem un nejautā, vai slimajam tiks palīdzēts vai nē. Ir cilvēki, kuri iet pāri līķiem, tie mierīgi var noraudzīties uz slimo, kurš tur guļ. Šie cilvēki nekad nejautāja, viņi darīja visu iespējamo, lai būtu manā tuvumā. Es zinu, šeit un tur parādās jautājums: ‘Jā, ja jau šis vīrs tik daudz zina, kāpēc viņš nezināja to, varbūt viņš neko nezina.’ Vai un cik daudz es ko zinu, to Jūs pamazām uzzināsit. Bet tam bija jābūt. Šis materiāls šī darba izveidei bija trūkstošs, lai Jums visiem atbrīvotu ceļu.“
„…tad katrs zina, kas viņi ir“
Grēte Häuslere (1922-2007), izdziedinātā, ilggadēja Bruno Gröninga līdzstrādniece un „Bruno Gröninga Draugu loka“ dibinātāja, apraksta savā grāmatā Šeit ir patiesība par Bruno Gröningu šādu gadījumu: „Kad es reiz atvadoties Gröninga kungam novēlēju visu labu un teicu: ‚Gröninga kungs, es novēlu Jums, lai Jums tagad ir miers strādāšanai un lai nav neviena negodīga līdzstrādnieka‘, viņš man par lielu izbrīnu atbildēja: ‚Pilnīgi nepareizi, tam tā jābūt!‘ Es to toreiz nesapratu, bet viņš man paskaidroja, kādēļ viņam to visu vajadzēja darīt un izturēt. Caur to viņš man atklāja lielu noslēpumu: ‘Es zinu, ko cilvēks nes sevī. Bet ja es cilvēkiem teiktu: ‘Tas ir melis, tas ir krāpnieks, zaglis, tad neviens man neticētu. Kas man jādara? Man šie cilvēki jāpievelk pie sevis, jāmāca viņiem labais, jāmudina viņus uz atgriešanos un tad jādod viņiem iespēja melot, krāpt un zagt. Ja viņi tomēr to dara, tad katrs zina, kas viņi ir. Tad es ļauju viņiem piekļūt man pavisam tuvu, un es neesmu gļēvs, tad es cīnos.“
Jauni ceļi un strupceļi
Profitētāji apkārt Gröningam
Pašnodēvēts Gröninga menedžeris ar īpašām prasībām
Aiz pateicības par savas sievas izdziedināšanu vangerogietis Oto Meklenburgs gribēja atbalstīt Bruno Gröningu un piedāvāja viņam konkrētus plānus dziedinātavu ierīkošanai. Bruno Grönings pieņēma šo piedāvājumu, un Meklenburgs kļuva par viņa „menedžeri“.
Decembra beigās viņi abi devās uz Vangerogi. Šeit Grönings runāja Meklenburga organizētos pasākumos un caur to notika neskaitāmas izdziedināšanas. Viņš dāvāja šim vīram savu pilnīgu uzticēšanos. Vienā no dokumentāli apliecinātajiem paziņojumiem 1950. gada 8. janvārī viņš pilnībā nodeva savas darbības nākotni Meklenburga rokās:
„Gröninga kungs apliecina savu piekrišanu šim Meklenburga kunga plānam un apņemas pilnībā nodot savu personu šī mērķa sasniegšanai, sniegt Meklenburga kungam plānotajai apvienības dibināšanai un arī pašai apvienībai tās paredzētajā darbībā visu nepieciešamo atbalstu un darīt visu savos spēkos esošo, kas var kalpot minētajiem mērķiem. Šīs saistības Gröninga kungs uzņemas gan personīgi Meklenburga kunga, gan arī dibināšanai paredzētās apvienības priekšā ar augstāk minētajiem mērķiem. Gröninga kungs apņemas nesniegt šo atbalstu nevienai citai personai un nevienam citam personu lokam. Viņš veiks savu darbību tikai apvienības ietvaros un tikai ar Meklenburga kunga piekrišanu.“
Vēl janvārī Meklenburgs nodibināja Apvienību Gröninga dziedināšanas metožu izpētei. Viņš pats kļuva par tās vadītāju un noteica sev mēnešalgu 1000 vācu marku apmērā. Bruno Grönings nesaņēma neko. Kļuva skaidrs, ka Meklenburgs neturēja savu solījumu. Viņš Gröningā redzēja neko citu kā vien naudas avotu un izsmējīgi nodēvēja viņu par „savu labāko zirdziņu stallī“. Slimie viņam bija vienaldzīgi. Ar līgumu viņš bija piesaistījis Gröningu sev, un „brīnumdziedniekam“ vajadzēja darīt to, ko viņš pieprasīja.
Tikai 1950. gada jūnijā Gröningam izdevās nošķirties no Meklenburga, par ko viņš tam zvērēja atriebties: „Gröningu es samalšu miltos, es saberzīšu visus viņa kauliņus.“
Dziednieks ar piedāvājumu uzstāties ar priekšlasījumiem
Pēc tam Grönings dažus mēnešus sadarbojās ar dziednieku Eiženu Enderlinu no Minhenes. Viņš Trāberhofā bija saņēmis izdziedināšanu un piedāvāja Bruno Gröningam noturēt priekšlasījumus viņa praksē. Taču izrādījās, ka arī Enderlins vēlējās gūt no tā sev labumu. Viņš nebija ieinteresēts palīdzēt, bet gribēja saraust kapitālu no „Gröninga fenomena“. Gada beigās Grönings nošķīrās no viņa, un arī vēlreiz viena sadarbība 1952/53 izjuka to pašu iemeslu dēļ.
Dziednieks karjerists
Turpmākajā laikā Grönings noturēja priekšlasījumus Veikershaimas pansijā Grēfelfingā. Žurnālists Kurts Tramplers viņu uzņēma pie sevis un organizēja tikšanās reizes. Viņš pazina Gröningu jau kopš 1949. gada rudens. Toreiz viņš bija ieradies Trāberhofā kā vienas Minhenes avīzes korespondents un necerēti saņēma kājas kaites izdziedināšanu. Aiz pateicības viņš uzrakstīja grāmatu Lielais pagrieziens un varas iestāžu priekšā iestājās par Gröningu. Līdzīgi kā pie Enderlina, arī Grēfelfingā priekšlasījumi bija labi apmeklēti. Notika neticamas izdziedināšanas. Taču pārtrūka saikne arī ar Trampleru. Kādu dienu viņš nolēma, ka ir pietiekami mācījies no Gröninga, šķīrās no viņa un sāka darboties kā patstāvīgs dziednieks.
Traberhofa - cilvēku pūļi Rozenhaimā
Līdz pat 30 000 palīdzības meklētāju 1949. gada septembrī ik dienas pulcējas pie Gröninga
Pēc Haidelbergas pētījumu noslēguma 1949. gada augustā Bruno Grönings devās uz Dienvidvāciju. Viņš gribēja izvairīties no kņadas, kas bija sacelta saistībā ar viņa personību, un pārcēlās uz privātu īpašumu Rozenhaimā netālu no Minhenes. Sākumā viņa uzturēšanos tur izdevās paturēt slepenībā. Taču pēc tam, kad pirmie laikraksti ziņoja par viņa ierašanos Bavārijā, sāka plūst milzīgi cilvēku pūļi.
Līdz pat 30 000 cilvēku ik dienas devās uz Rozenhaimas Trāberhofu. Par to stāstīja presē, radio un iknedēļas ziņu programmā. Tika pat uzņemta kinofilma ar nosaukumu „Grönings“, kurā bija dokumentēti notikumi saistībā ar viņu.
Bībeliskas ainas
Laikraksts Zeitungsblitz otrajā septembra nedēļā īpašā speciālizlaidumā rakstīja: „Pa to laiku bija sapulcējušies vairāk kā desmit tūkstoši cilvēku, kuri jau stundām svelošā karstumā gaidīja lielo mirkli. Tad Grönings iznāca uz balkona, uzrunāja cilvēku pūli un izstrāvoja savu dziedinošo spēku. Cieši viens pie otra saspiedušies stāvēja cilvēki, lai jo pilnīgāk saņemtu viņa ‚dziedinošo strāvojumu‘. Jau sākās vissmagāk slimo reakcijas viņu ratiņkrēslos un sēdekļos, arī atsevišķi perifērijā stāvošo reakcijas. Atkal pusaklie sāka redzēt, tie, kas līdz tam nespēja staigāt, atkal varēja piecelties, paralizētie atkal spēja kustināt savus stīvos locekļus. Tūkstošiem cilvēku stāstīja par pastiprinātām sāpēm slimajās ķermeņa vietās, par vilkšanu, durstīšanu un kņudināšanu, par neaprakstāma ‚viegluma‘ sajūtu vai arī pēkšņi pazudušajām galvassāpēm.“
Ne tikai Trāberhofā norisinājās šādas bībeliskas ainas. It visur, kur vien Grönings parādījās, viņu tūdaļ pat ieskāva neskaitāmu slimo pūlis. Anita Hēne savā grāmatā Garīgie dziednieki šodien apraksta notiekošo ap Gröningu: „Kad Grönings vēl tikai pieteica savu ierašanos, jau iesākās svētceļojumi. Tipiskas bija ainas, kā žurnālists Rūdolfs Špics vienā Gröninga apmeklējuma laikā 1949. gada septembrī Minhenē bija novērojis:
‚Pulksten 19.00 tūkstošiem cilvēku stāvēja Saules ielā (Sonnenstraße). Pulksten 22:30 viņi joprojām stāvēja. Es esmu pieredzējis daudz piecos kara gados, bet nekad vēl nebiju tā satricināts kā šajās četrās stundās, kurās sēdēju iepretim Bruno Gröningam un pieredzēju briesmīgu posta un ciešanu parādi. Epileptiķi, aklie un paralizētie uz kruķiem spiedās pie viņa. Mātes sniedza Gröningam pretī savus paralizētos bērnus. Bija tādi, kas zaudēja samaņu, izskanēja kliedzieni, lūdzoši saucieni pēc palīdzības, vēlmes, nopūtas.‘ “
Varas iestādes atzīst labo gribu
Anita Hēne citē žurnālistu Rūdolfu Špicu: „‚Slimos uz nestuvēm, paralizētos, milzīgu cilvēku pūli novēroja vēl viens Minhenes žurnālists, Dr. Kurts Tramplers, arī Trāberhofā pie Rozenhaimas, kur Bruno Grönings toreiz dzīvoja. Tramplers ieradās kā reportieris no iknedēļas laikraksta Münchner Allgemeine – ļoti nosvērts žurnālists, kurš uzņēma tikai to, ko pats redzēja un dzirdēja: ‚Mēs tagad dzirdam no balkona nākošu balsi, kas nav Gröninga balss, un steigšanos pie loga. Minhenes policijas prezidents Pitcers uzrunā sapulcējušos. Viņš stāsta, ka išiasa kaite, kas viņu jau gadiem mocījusi, Gröninga klātbūtnē ir samazinājusies. Pitcers noteikti nav no cilvēkiem, kas sliecas uz hipersensibliem priekšstatiem, bet to, ko viņš sevī ir novērojis, to viņš var apliecināt. Tagad viņš publiski atzīst Gröningu, un CSU politiķis Hāgens seko viņam ar līdzīgu paziņojumu.‘ “
Arī Bavārijas varas iestādes bija noskaņotas labvēlīgi pret Bruno Gröningu. Dienas laikraksts Münchner Merkur 1949. gada 7. septembrī rakstā ar virsrakstu „Labvēlīgi pret Gröningu“ ziņoja: „Ministru prezidents Dr. Ehards pirmdien preses konferencē paziņoja, ka tik ‚sevišķas parādības‘ kā Bruno Grönings darbībai nevar ļaut tikt apturētai paragrāfu dēļ. Viņa skatījumā Gröninga darbības atļaujai Bavārijā nepastāv nekādi būtiski šķēršļi.
Bavārijas iekšlietu ministrija presē paziņo: Bruno Gröninga sākotnējā dziedināšanas spējas pārbaude ir parādījusi, ka tā var tikt aplūkota kā brīva darbība aiz mīlestības un šajos rāmjos tai nav vajadzīga nekāda atļauja saistībā ar likumu par dziedniekiem.“
No reputācijas nomelnošanas uz izdziedināšanu medicīnisku dokumentēšanu
Traberhofā tika sacelta liela ažiotāža saistībā ar Gröningu. Atradās daudz veiklu darboņu, kuri no viņa spējām gribēja saraust naudu. Tie radīja kaitējumu viņa slavai un reputācijai un tādējādi izraisīja varas iestāžu distancēšanos. Kad apstākļi kļuva neizturami, Grönings atgriezās atpakaļ Bavārijas kalnos.
„Gröninga fenomens“ un zinātne
Medicīnisks pētījums Haidelbergā sola rakstisku recenziju
Šajā Herfordas laikā laikraksta Revue medicīnas jomā darbojošies līdzstrādnieki sāka pārbaudīt Gröninga dziedināšanas panākumus. Marburgas psihologs un medicīnas profesors Dr. H. G. Fišers kopā ar speciālkorespondentu grupu devās uz Herfordu. Tur viņš iztaujāja izdziedinātos. Pārsteigtam viņam nācās secināt, ka Gröninga „metodei“ tiešām bija panākumi. Pēc tam Revue nolēma sniegt savu ieguldījumu „Gröninga fenomena“ zinātniskā izskaidrojumā. Haidelbergas universitātes klīnikā vajadzēja tikt izpētītai „brīnumdaktera“ „dziedināšanas metodei“.
Bruno Grönings piekrita Fišera priekšlikumiem, jo labvēlīga rezultāta gadījumā viņam tiktu sniegta pozitīva recenzija.
Izdziedināšanas ārstu acu priekšā - „Bruno Grönings nav šarlatāns“
27. jūlijā tika uzsākti pētījumi. Personas, pie kurām Bruno vajadzēja pierādīt savas spējas, tika izraudzītas no to slimnieku loka, kuras bija vērsušās pie viņa vairāk nekā 80 000 vēstuļu ar lūgumiem pēc palīdzības. Tām klāt nāca daži pacienti no Lūdolfa Krēla klīnikas Haidelbergā. Visi tika rūpīgi izmeklēti, un tika noteiktas skaidras diagnozes. Pēc tam viņi nonāca pie Gröninga, kurš pielietoja pie viņiem „savu metodi“. Ārsti bija pastāvīgi klātesoši. Viņi kļuva liecinieki tam, kā pazuda slimības, daļā gadījumu spontāni. Klīnikā veiktie pēcizmeklējumi apstiprināja izdziedināšanas. Pat nedziedināmas kaites kā Behtereva saslimšana tika izdziedinātas.
Vienā no Revue publicētajām ievadrecenzijām profesors Dr. Fišers skaidroja, ka Bruno Grönings nav šarlatāns, bet gan no dabas apdāvināts dvēseļu ārsts. Ar to viņš „Gröninga fenomenu“ centās izskaidrot no sava skatpunkta, īsti taisnīgi pret viņu tomēr neattiecoties.
Grönings atsakās no profitēšanas
Galīgajai recenzijai vajadzēja parādīties pēc visu rezultātu izvērtēšanas. Bruno Gröningam tika apgalvots, ka ceļš turpmākai darbībai būs galīgi atbrīvots. Starplaikā profesoru Fišera un Veiczēkera (kura aizgādībā bija viss pasākums) kungi vērsās pie Bruno Gröninga ar šādu priekšlikumu: viņi gribēja izveidot dziedinātavas, kurās viņam būtu jāsadarbojas ar ārstiem. Vadību un pacientu izvēli tie paturētu sev.
Uz to Bruno Grönings atbildēja: „No profesora F. puses šinī sakarībā man uzstādītie finansiālie u.c. noteikumi bija tādi, ka man tie bija nepieņemami. Protams, par to bija daudz pārrunu, arī ar kungiem, kuri šo darbu gribēja finansēt. Es nevarēju piekrist profesora F. kunga priekšlikumiem un tos noraidīju, jo: 1) man nav ne feniņa, līdz ar ko es arī nevaru uzņemties viņa priekšā jelkādas finansiālas saistības, kuras nespētu pildīt; 2) es nekad neesmu gribējis no tā visa iedzīvoties. Tādējādi man tās bija neiespējamas prasības. Bez tam es gribēju darīt tikai to, kas bija mans aicinājums: palīdzēt palīdzības meklētājiem un tādēļ būt ārstu psihoterapeitu rīcībā, bet nekad netaisīt veikalu no visas šīs lietas.“
Recenzijas izpalikšana un potenciāls konflikts ar likumu
Bruno Gröninga noraidošā nostāja lika profesoriem zaudēt interesi par viņu. Apsolītā recenzija nekad netika uzrakstīta. Tā vietā lai viņam darītu iespējamu brīvu darbošanos, viņa ceļā tika mesti jauni akmeņi. Pētījumu gaitā viņa„ dziedināšanas metodei“ tika piemēroti tādi apzīmējumi kā „ārstēšana“, „pacients“ utt. un tā tika vērtēta kā medicīniska darbība. Līdz ar to bija paredzams konflikts ar likumu par dziedniekiem.
1949. - sabiedrībības uzmanības degpunktā
Bruno Gröninga darbība Herfordā
Tūkstošiem slimnieku un palīdzības meklētāju plūst pie Gröninga
Deviņgadīgais Dīters Hūlsmans jau ilgāku laiku bija piesaistīts gultai. Viņš cieta no progresīvas muskuļu distrofijas, un neviens no apmeklētajiem ārstiem un profesoriem nespēja viņam palīdzēt. Pēc tam kad Bruno Grönings pieņēma zēnu, bērns atkal varēja staigāt. Inženieris Hūlsmans, pēkšņās sava dēla izdziedināšanas aizgrābts, lūdza viesi palikt. Viņš gribēja ielūgt vēl citus slimniekus, kuriem - pēc Hūlsmana vārdiem - šim „brīnumcilvēkam“ jāpalīdz.
Bruno Grönings piedāvājumu pieņēma, un ar katru dienu nāca arvien vairāk palīdzības meklētāju. Aizvien vairāk cilvēku uzzināja par brīnumainajiem notikumiem saistībā ar Gröningu. Nepagāja ilgs laiks, un viņa vārds bija katram uz mēles. Laikraksti ziņoja par „brīnumdakteri“, un britu zonā viņš kļuva par galveno sarunu tēmu. Tūkstošiem cilvēku plūda uz Vilhelma laukumu, un cilvēku masas ieskāva māju.
Manfrēds Lūtgenhorsts no laikraksta Minhenes Merkurs 1949. gada 24. jūnijā tostarp rakstīja: „Kad pulksten 10.30 priekšpusdienā es nonācu Herfordā, nelielās divstāvu mājas priekšā Vilhelma laukumā stāvēja ap tūkstoš cilvēku. Tā bija neaprakstāmu ciešanu aina. Neskaitāmi paralizētie ratiņkrēslos, vēl citi, kurus nesa viņu piederīgie, aklie, kurlmēmie, mātes ar atpalikušiem un paralizētiem bērniem, vecas sieviņas un jaunāki vīrieši tur drūzmējās un izdvesa nopūtas. Teju simts automašīnu, kravas mašīnu un omnibusu stāvēja laukumā, un visi nāca no tālienes. “
Paralīzes, kuņģa čūlas, aklums: „Gröninga kungs paskatījas uz mani, un tagad es atkal esmu pilnīgi vesels.“
Manfrēds Lūtgenhorsts turpina: „,Vai Jūs ticat, ka tiksit dziedināti?‘ jautāju slimajiem. Viņi māja ar galvu. ‚Jums būtu vajadzējis būt šeit vakar,‘ viens no viņiem man atbildēja. ‚Gröninga kungs bija Fīrsenā, Reinas apgabalā, un šeit, pagalmā, pieci paralizētie piecēlās un aizgāja veseli uz mājām. Izdziedināšana no attāluma - atrašanās šajā pagalmā padarīja viņus veselus.‘ Citi slimie to apstiprināja.
Es devos tālāk cauri cilvēku pūlim un stenografēju viņu brīnumainos stāstus. To vien pietiktu, lai uzrakstītu veselu grāmatu. Kad es aizkūpināju cigareti, kāds jauns vīrietis man līdzās teica: ‚Lūdzu, pārdodiet man vienu!‘ Viņam mugurā bija uniforma un izskatījās, ka viņš bija atgriezies no Krievijas. Es iedevu viņam cigareti. Viņš to aizdedzināja un pacilāti teica: ‚Redziet, es pats atkal varu visu darīt.‘ To sakot, viņš pakustināja savu labo roku un pirkstus, un labo kāju. ‚Vai Grönings arī Jūs izdziedināja?‘ jautāju es.‚ Jā, Krievijā mana ķermeņa labā puse tika paralizēta. Gröninga kungs paskatījās uz mani, un nu es atkal esmu pilnīgi vesels - es to vēl joprojām nespēju aptvert!‘ Laimīgs viņš kustināja savus locekļus.
Es devos tālāk pie kādas cilvēku grupas, kura bija sastājusies ap sirmu, aptuveni četrdesmitgadīgu sievieti. ‚Protams,‘ es dzirdēju viņu sakām, ‚arī mani Gröninga kungs izdziedināja. Man bija milzīga kuņģa čūla, es kļuvu arvien vājāka un vājāka un no sāpēm vairs nespēju gulēt. Pie Gröninga mēs ieradāmies divpadsmit personas. [...] Viņš mani uzlūkoja, un man bija tā, itin kā čūla gluži kā akmens nokrita zemē. Kopš tā laika man vairs nav nekādu sāpju, es arvien vairāk pieņemos svarā, un rentgena uzņēmumi, kurus man veica, viennozīmīgi rāda, ka čūla ir pazudusi.Mani izmeklēja ārstu komisija. Es varu jums teikt - viņi brīnījās!‘
Sieviete turpināja: ‚Bet tas vēl nav nekas. Iepriekšējā nedēļā šeit, pagalmā, stāvēja viens akls vīrietis. Viņš gaidīja vairākas dienas un naktis. Tā kā es bieži šeit nāku, viņš man iekrita acīs. Man bija viņa žēl, un es uzaicināju viņu ieturēties. ‚Nē,‘ viņš to noraidīja. ‚Es nedrīkstu nokavēt mirkli, kad Gröninga kungs iznāks ārā.‘ Tad es aiznesu viņam maizīti un teicu, ka parūpēšos par to, lai viņu nogādātu stacijā. ‚Man nevienu nevajag, es pats varēšu aiziet uz staciju.‘ Un tad es pieredzēju to savām acīm. Gröninga kungs atnāca, un jaunais vīrietis iesaucās: ‚Es atkal varu redzēt!‘ Patiešām, aizplīvurojums no viņa acīm bija nokritis. Viņš aprakstīja man, kādu somu es turēju rokā. Viņš teica: ‚Tur brauc viena automašīna, un šeit ir numura zīme‘, un pats atrada ceļu līdz stacijai. Visi apkārt stāvošie no prieka raudāja.“
Dziedināšanas aizliegums no varas iestāžu un ārstu puses
Nepagāja ilgs laiks, un arī varas iestādes - vispirmām kārtām jau veselības aizsardzības iestādes - ieinteresējās par to visu. Tika izveidota izmeklēšanas komisija, un Bruno Gröningam aizliedza dziedināt. Daži ietekmīgi ārsti kļuva par viņa ienaidniekiem. Viņi darīja visu, lai apturētu viņa darbību, un pieprasīja, lai Bruno ļauj zinātniski pārbaudīt savas dziedināšanas spējas. Tas, kāds nodoms slēpās aiz šī aizlieguma, kļūst skaidrs pēc iesaistīto autoritāro mediķu sekojošajiem izteikumiem: „Grönings var pierādīt, ko vien viņš grib, viņam tik un tā netiks dota dziedināšanas atļauja..“ „Ļaut Gröningam dziedināt nozīmē kaitēt ārsta profesijas godam.“ Jūnija beigās viņam nācās pamest Herfordu pavisam. Visi centieni saņemt dziedināšanas atļauju tika noraidīti.
Izglītība un izšķiroši dzīves notikumi
Sagatavošanās savai vēlākajai darbībai
Uzspiestie un aprautie mācību gadi
Pēc tam kad viņš bija apmeklējis skolu līdz piektajai klasei, Bruno Grönings uzsāka komercizglītību. To viņam tomēr pēc divarpus gadiem tēva spiediena dēļ nācās pārtraukt. Mūrniekmeistars vēlējās, lai viņa dēls arī apgūst celtniecības arodu. Viņš lika tam mācīties par namdari, bet arī šeit nenonāca līdz mācību noslēgumam. Pēckara laika saimnieciskās jukas neļāva tam nonākt tik tālu. Ceturksni gada pirms viņa mācību laika pabeigšanas firma, kurā viņš mācījās, pasūtījumu trūkuma dēļ tika slēgta. Tam sekojošajā laikā viņš iztika no visdažādākajiem darbiem. Egons Artūrs Šmits par šo laiku raksta:
„Katrs darbs, ko viņš iesāka, tam padevās.”
„Par to man visdažādākie darba kolēģi kā par īpašu iezīmi stāstīja, ka viņam katrs darbs, kuram viņš pieķērās, padevās, vienalga, vai viņš laboja pulksteņus, radioaparātus, vai strādāja par atslēdznieku. Īpaši viņam gāja pie sirds tehniski darbi. Viņš arī nekad nebaidījās veikt visprastākos un fiziski smagākos darbus. Kā ostas strādnieks viņš gluži tāpat vilka savu tauvu kā pārējie viņa biedri. Viņš neslēpa to, ka tas piederas pie viņa ceļa, kas veda viņu caur dziļumiem, lai sasniegtu augstumus. Viens sens ķīniešu sakāmvārds skan tā: ‚Kas nekad nav gājis caur dūksnāju, tas nevar kļūt par svēto.‘ Ir gana daudz bijušo darbabiedru liecību, viena no kurām sasniedza mani pavisam nesen un kurā tieši un vienkārši teikts, ka šim cilvēkam Bruno Grönings pēc kopīga darba gada ir palicis atmiņā kā labākais un krietnākais darbabiedrs, kāds viņam jelkad ir bijis.”
Laulība un likteņa triecieni ģimenes dzīvē
Divdesmit viena gada vecumā Bruno apprecējās. Taču viņa sieva neizrādīja viņam nekādu sapratni un vēlējās paturēt viņu tikai ģimenes rāmjos, uzskatot dziedināšanas par dīvainībām. Viņu 1931. un 1939. gadā dzimušie dēli Haralds un Ginters abi nomira deviņu gadu vecumā. Kaut arī jau neskaitāmi cilvēki bija piedzīvojuši izdziedināšanas caur Bruno Gröningu, Ģertrūde Gröninga neticēja vīra dziedināšanas spējām. Viņa uzticēja bērnus nevis viņam, bet ārstiem. Bet skolas medicīna nespēja palīdzēt. Abi zēni nomira slimnīcā, Haralds 1939. gadā Gdaņskā, Ginters - 1949. gadā Dilenburgā. Bruno Gröningam tie bija smagi likteņa triecieni. Pat vairākus gadus pēc tam viņa acīs parādījās asaras, kad viņš runāja par saviem dēliem.
Laiks starp abiem Pasaules kariem viņam bija kā sagatavošanās vēlākajai darbībai. Viņam nācās iziet caur rūgtām pieredzēm, lai saprastu cilvēkus visdažādākajās dzīves situācijās un justu līdzi viņu nelaimē.
Palīdzēt, nevis šaut: armijas frontē un karagūstā
Otrajā pasaules karā Bruno tika iesaukts Vērmahtā. Tur viņam radās nesaskaņas ar vadību. Bruno atteikšanās dēļ šaut uz cilvēkiem viņam tika piedraudēts ar kara tribunālu. Galu galā viņu tomēr nosūtīja uz fronti, kur Bruno tika ievainots, nonāca krievu gūstā un 1945. gada beigās kā izraidītais no dzimtenes nonāca Rietumvācijā.
Bruno Gröninga izturēšanos kara laikā vadīja viņa vēlme palīdzēt cilvēkiem. Pat frontē viņš izmantoja katru izdevību, lai iestātos par saviem biedriem vai civiliedzīvotājiem.
Kādā krievu ciematā Bruno darīja iespējamu to, ka bada nāves apdraudētie cilvēki varēja piekļūt armijas pārtikas līdzekļu krājumiem. Atrodoties karagūstā, viņš panāca saviem biedriem labāku apģērbu, pārtiku un sadzīves apstākļus. Neskaitāmiem cilvēkiem, kuri cieta no bada izraisītām tūskām, viņš palīdzēja atgūt veselību. Kara drausmās viņš nenogalināja nevienu cilvēku, bet palīdzēja neskaitāmiem.
Laulības šķiršana un veltīšanās cilvēkiem
1945. gada decembrī viņš tika atlaists no karagūsta, pārcēlās uz dzīvi Dilenburgā pie Hesenes un atveda uz šejieni savu ģimeni. Pēc tam kad nomira arī otrais dēls un Bruno sieva gribēja aizliegt viņam jelkādu palīdzēšanu cilvēkiem, viņš izšķīrās no viņas. Viņš juta pienākumu darīt pieejamu tam doto dziedinošo spēku visiem cilvēkiem. Bruno teica: „Es nepiederu atsevišķiem cilvēkiem, es piederu cilvēcei.“
1949. gada sākumā viņa ceļš aizveda uz Rūras apgabalu. Caur izdziedināto stāstiem arvien vairāk cilvēku ieinteresējās par Bruno Gröningu. Viņš devās no mājas uz māju, vienmēr turp, kur viņš bija vajadzīgs, kur slimie lūdza viņa palīdzību. Tā Bruno darbojās vietējā apkārtnē, līdz 1949. gada martā pieņēma viena Herfordas inženiera ielūgumu apmeklēt viņa dēlu.
Bērnība un jaunība
Pērts, izsmiets, nesaprasts, pieņemts – bērns, kurš ir atšķirīgs no pārējiem
Bēgšana no cietsirdīgas apkārtnes dabā: „Šeit es piedzīvoju Dievu“
Bruno Grönings piedzima 1906. gada 30. maijā Gdaņskā-Olīvā kā ceturtais bērns laulātā pāra Augusta un Margarētes Gröningu septiņu bērnu ģimenē. Viņa vecāki jau agri pamanīja sava dēla neparastumu, piemēram, tādi par tramīgiem uzskatīti dzīvnieki kā zaķi un stirnas spontāni nāca viņam klāt un bez bailēm ļāva viņam sevi noglāstīt.
Jo vairāk Bruno Grönings pieauga, jo svešāka viņam šķita viņa apkārtējā vide. Grönings stāstīja, ka dažu reizi viņš mājās tika iekaustīts zili melns. Sitieni, kā viņš teica, nesāpināja viņa ķermeni, bet viņš jutās nesaprasts.
Savas cietsirdīgās vides atgrūsts, mazais Bruno patvērās dabā. Viņu vairāk piesaistīja dzīvnieki, koki un krūmi nekā daži cilvēki. Bieži vien viņš stundām ilgi pazuda tuvējā mežā.
„Šeit es piedzīvoju Dievu. Katrā krūmā, katrā kokā, katrā dzīvniekā, jā, pat akmeņos. It visur tur es varēju stundām ilgi – laika jēdziens neeksistēja – stāvēt un domāt, un vienmēr man bija tā, itin kā visa mana iekšējā esamība paplašinājās bezgalīgumā.“
Viņš nekad neiesaistījās mežonīgajos vienaudžu kautiņos. Tādēļ viņš bieži bija nikna izsmiekla objekts un savas savādības dēļ tika sists un sodīts.
Labprāt ieraudzītās izdziedināšanas cilvēkā un dzīvniekos
Ar laiku Bruno Gröningā kļuva apjaušams tas aspekts, kurš vēlāk viņu nostādīja sabiedrības prožektoru gaismā: viņa klātbūtnē cilvēki un dzīvnieki izveseļojās. It sevišķi Pirmā pasaules kara laikā viņš bieži uzmeklēja lazaretes, kur priecājās par viņa ierašanos. Ievainotie jutās labi viņa klātbūtnē, un daudzi izveseļojās. Slimnieki arī sūtīja pēc viņa mātes ar lūgumu, lai viņa kopā ar mazo Bruno atnāktu pie viņiem. Ģimenē un paziņu lokā zēna spēja dziedināt tika labprāt pieņemta.
Tiekšanās pēc patstāvības
Bruno Grönings savā biogrāfijā raksta: „Jau bērnībā manā klātbūtnē slimi cilvēki kļuva brīvi no saviem traucējumiem, un bērni, tāpat kā pieaugušie, satraukumā vai strīdos kļuva pilnīgi mierīgi pēc dažiem maniem vārdiem. Kā bērns es arī pamanīju, ka dzīvnieki, kuri parasti skaitījās tramīgi vai arī bīstami, manā priekšā izturējās labsirdīgi un rāmi. Manas attiecības ar vecāku mājām tādēļ bija savādas un saspīlētas. Es drīz vien tiecos pēc pilnīgas patstāvības, lai izkļūtu no manas ģimenes ‚nesaprastības’ vides.“
Bruno Grönings (1906 - 1959)
Viens neparasts cilvēks sabiedriskajos strīdos
1949. gadā Bruno Gröninga vārds vienas nakts laikā Vācijā nonāca sabiedrības uzmanības centrā. Par viņu stāstīja avīzēs, radio un nedēļas apskatos. Mēnešiem ilgi jaunā republika neatslābstoši sekoja līdzi notiekošajam par un ap „brīnumdakteri“, kā viņu drīz vien iesauca. Tika uzņemta filma, sasauktas zinātniskās izmeklēšanas komisijas, un resoru komitejas pat visaugstākajos līmeņos nodarbojās ar Bruno Gröninga gadījumu. Ziemeļreinas-Vestfālenes sociālo lietu ministrs lika Bruno Gröningu vajāt par dziedināšanas likuma pārkāpšanu, turpretī Bavārijas ministru prezidents apgalvoja, ka šādu „neparastu parādību“ kā Grönings nedrīkstētu ietilpināt paragrāfos. Bavārijas iekšlietu ministrija Gröninga darbību apzīmēja kā „brīvprātīgu mīlestības darbu“.
Visos sabiedrības slāņos tika daudz un strīdīgi diskutēts par Bruno Gröninga gadījumu. Emocijas sita augstu vilni. Garīdznieki, ārsti, žurnālisti, juristi, politiķi un psihologi – visi runāja par Bruno Gröningu. Viņa brīnumainās dziedināšanas vieni uzlūkoja kā Augstākā spēka žēlsirdības dāvanas, citi – kā šarlatānismu. Taču izdziedināšanas fakti tika apstiprināti ar medicīniskiem izmeklējumiem.
Vispasaules interese par vienkāršu strādnieku
Bruno Grönings, dzimis 1906. gadā Gdaņskā un pēc kara kā trimdinieks emigrējis uz Rietumvāciju, bija vienkāršs strādnieks. Viņš iztika no dažādiem darbiem, tostarp bija namdaris, fabrikas un ostas strādnieks. Un te pēkšņi viņš atradās sabiedrības intereses centrā. Ziņa par brīnumainajām izdziedināšanām aplidoja visu pasauli. No visdažādākajām valstīm ieradās slimnieki, pienāca vēstules ar lūgumiem palīdzēt un piedāvājumi. Desmitiem tūkstošu palīdzības meklētāju ieradās viņa darbošanās vietās. Iezīmējās revolūcija medicīnā.
Aizliegumu, tiesvedību un iedzīvoties alkstošu līdzstrādnieku ciešā tvērienā
Taču bija arī pretspēki. Tie darīja visu, lai apspiestu Bruno Gröninga darbību. Viņam tika noteikti dziedināšanas aizliegumi, pret viņu tika ierosināti tiesas procesi. Visi centieni ievirzīt viņa darbību tiem vēlamajā gultnē bija neveiksmīgi. No vienas puses – noteicošo sabiedrisko spēku pretestības dēļ, no otras – savu līdzstrādnieku nevarības vai peļņas kāres dēļ. Kad Bruno Grönings 1959. gadā Parīzē nomira, pēdējais tiesas process pret viņu vēl ritēja pilnā sparā. Process tika izbeigts, tā arī nekad neizskanot galīgajam spriedumam. Taču daudzi jautājumi palika atvērti.
