Krāpšanās tika pieļauta
Bruno Grönings dod katram cilvēkam iespēju mainīties
Piespiedu naudas maksājumi - līdzstrādnieki parāda savu patieso seju
Atkal un atkal pie Gröninga vērsās cilvēki, aizbildinoties ar vēlmi palīdzēt. Tomēr daudzi bija ieineteresēti tikai tajā, lai veidotu biznesu no viņa spējām. Šķita, ka viņš neatturami pievelk šādus cilvēkus. Kad viņi nesasniedza savus mērķus vai arī Grönings nošķīrās no viņiem, tie daudzkārt mēģināja caur ilgstošiem tiesas procesiem piespiest viņu uz naudas maksājumiem.
Tā, piemēram, Hūlsmanes kundze, kura 1949. gada martā kopā ar savu vīru uzņēma Bruno Gröningu pie sevis Herfordā kā viesi. Pēc tam kad noskaidrojās, ka viņa no Gröninga neko nevar nopelnīt, viņa sūdzējās darba tiesā. Viņa lika aprēķināt laiku, ko reiz bija viņam veltījusi bez atlīdzības, kā darba laiku un pieprasīja pēc tam par to savu samaksu. Bruno Gröningam vajadzēja viņai ik mēnesi maksāt noteiktu summu mēnesī līdz pat sava mūža beigām. Šādā vai līdzīgā formā daudzi viņa kādreizējie līdzstrādnieki parādīja savu patieso seju.
„Arī šiem cilvēkiem bija jābūt, lai parādītu, kas ir cilvēks“
Bet kāpēc Bruno Grönings ļāva šiem škietamajiem palīgiem sev tik ļoti pietuvināties? Kāpēc viņš šos profitētājus vienkārši neturēja no sevis pa gabalu? Vienā priekšlasījumā 1950. gada 31. augustā Minhenē viņš izteicās par šo jautājumu: „Tas, ko cilvēki līdz šim nav atstājuši neizmēģinātu, ir bijis tas - caur šo mazo vīru ar viņa zināšanām un varēšanu pelnīt naudu. Viņi domāja, ka ir atraduši zelta dzīslu. Daļēji tiem ir arī bijusi iespēja pelnīt naudu, bet labumu, paldies Dievam, viņi no tā nekādu sev neguva. Arī šiem cilvēkiem bija jābūt, un tieši tādēļ, lai parādītu, kas ir cilvēks, ka cilvēks iet pāri līķiem un nejautā, vai slimajam tiks palīdzēts vai nē. Ir cilvēki, kuri iet pāri līķiem, tie mierīgi var noraudzīties uz slimo, kurš tur guļ. Šie cilvēki nekad nejautāja, viņi darīja visu iespējamo, lai būtu manā tuvumā. Es zinu, šeit un tur parādās jautājums: ‘Jā, ja jau šis vīrs tik daudz zina, kāpēc viņš nezināja to, varbūt viņš neko nezina.’ Vai un cik daudz es ko zinu, to Jūs pamazām uzzināsit. Bet tam bija jābūt. Šis materiāls šī darba izveidei bija trūkstošs, lai Jums visiem atbrīvotu ceļu.“
„…tad katrs zina, kas viņi ir“
Grēte Häuslere (1922-2007), izdziedinātā, ilggadēja Bruno Gröninga līdzstrādniece un „Bruno Gröninga Draugu loka“ dibinātāja, apraksta savā grāmatā Šeit ir patiesība par Bruno Gröningu šādu gadījumu: „Kad es reiz atvadoties Gröninga kungam novēlēju visu labu un teicu: ‚Gröninga kungs, es novēlu Jums, lai Jums tagad ir miers strādāšanai un lai nav neviena negodīga līdzstrādnieka‘, viņš man par lielu izbrīnu atbildēja: ‚Pilnīgi nepareizi, tam tā jābūt!‘ Es to toreiz nesapratu, bet viņš man paskaidroja, kādēļ viņam to visu vajadzēja darīt un izturēt. Caur to viņš man atklāja lielu noslēpumu: ‘Es zinu, ko cilvēks nes sevī. Bet ja es cilvēkiem teiktu: ‘Tas ir melis, tas ir krāpnieks, zaglis, tad neviens man neticētu. Kas man jādara? Man šie cilvēki jāpievelk pie sevis, jāmāca viņiem labais, jāmudina viņus uz atgriešanos un tad jādod viņiem iespēja melot, krāpt un zagt. Ja viņi tomēr to dara, tad katrs zina, kas viņi ir. Tad es ļauju viņiem piekļūt man pavisam tuvu, un es neesmu gļēvs, tad es cīnos.“
