Gröninga apvienība
Cerība uz brīvu darbību caur apvienību
Lai, neraugoties uz dziedināšanas aizliegumu, sasniegtu iespējami vairāk cilvēku, Bruno Grönings jau piecdesmito gadu sākumā bija sācis veidot Draugu kopas. Tur viņš tikai noturēja priekšlasījumus un visus savus centienus veltīja tam, lai sniegtu palīdzības meklētājiem savas zināšanas.
Aizsardzība no likuma puses un atzīta vadība
1953. gada 22. novembrī viņš Murnavā/Zēhauzenā lika nodibināt Gröninga apvienību. Apvienībai vajadzēja tikt ierakstītai apvienību reģistrā un Bruno Gröningam sniegt viņa darbības likumisku aizsardzību. Tādējādi turpmākam konfliktam ar likumu par dziedniekiem vajadzēja tikt galīgi novērstam.
Vadības priekšgalā citu starpā atradās: grāfs Cepelīns, grāfs Matuška, Annija Frējina Ēbnere von Ešenbaha, galv. padomnieks Dipl. Inž. Hermans Rīdingers un direktors Konstantīns Vaisers, sākotnēji arī kā līdzdibinātājs Rūdolfs Bahmans, no kura gan apvienība ļoti drīz nošķīrās. Par tās prezidentu uz mūžu kļuva Bruno Grönings.
Profitēšanas attieksme no sekretāra puses stāv pāri slimo labklājībai
Par apvienības sekretāru kļuva žurnālists un lektors Egons Artūrs Šmits. Jau Herfordā viņš cieši turējās „brīnumdaktera“ tuvumā un bija nodibinājis Bruno Gröninga draugu apvienību. Tā tomēr nedarbojās tā, kā Bruno Grönings to vēlējās, un jau pēc īsa laika tās darbība tika pārtraukta. No Šmita Bruno Grönings toreiz šķīrās, jo viņš bija iztērējis ziedojumu naudu.
1952. gadā Šmits vēlreiz vērsās pie Gröninga un skaidroja, ka viņš sapratis savu kļūdu. Viņš lūdza atļaut tam palīdzēt šī darba uzbūvē, un Bruno Grönings viņu atkal pieņēma kā līdzstādnieku. Tādējādi Šmitam vēlreiz bija iespēja parādīt, vai viņam tiešām rūpēja slimo labklājība vai arī tikai viņa paša finansiālais labums.
1955. gadā Bruno Grönings galīgi šķīrās no Šmita, jo viņš nebija mainījis savu attieksmi. Viņš mēģināja tāpat kā iepriekš profitēt no Gröninga spējām. Pēc šķiršanās Šmits ierosināja dažus tiesas procesus pret Gröningu. Viņš vēlējās ar atpakaļejošu datumu piedzīt naudu par savu brīvprātīgo līdzdarbošanos.
Kurš ir priekš kura - apvienība priekš Gröninga darbības vai Gröninga darbība priekš apvienības?
Apvienības vadību pārņēma Konstantīns Vaisers un Hermans Rīdigers. Tas šķita ļoti daudzsološi, jo viņi bija pieredzējuši un viņu izglītība Bruno Gröninga darbam varēja nākt par labu. Bet pastāvēja arī briesmas, ka viņi varētu rīkoties vīzdegunīgi attiecībā pret vienkārša strādnieka gribu, jo viņš neatbilda to izglītības līmenim.
Ar laiku attīstība tik tiešām gāja šajā virzienā, un abiem vīriešiem kļuva arvien grūtāk pieņemt Bruno Gröninga norādījumus. Šķita, ka viņi bija pavisam aizmirsuši, ka apvienība ne tikai nesa Bruno Gröninga vārdu, bet arī pastāvēja viņa dēļ. Viņiem Gröninga apvienība arvien vairāk kļuva par pašmērķi. Tās sākotnējo mērķu uzstādījumu - palīdzēt cietējiem - viņi pilnīgi pazaudēja no sava redzesloka. Šķita, ka viņi negribēja atzīt, ka tas bija Grönings, caur kuru notika izdziedināšanas, un ne jau apvienība.
Tādējādi Gröninga apvienība arvien vairāk attīstījās pretēji tam, kam tai bija jābūt. Vīram, kura vārdu tā nesa, apvienība kļuva par cietumu, kas, tā vietā lai viņu darītu brīvu, to arvien vairāk ierobežoja.
Pirmais tiesas process un dziedināšanas aizliegums (1951-1952)
Gröninga darbība kā ārstēšana medicīniskā izpratnē?
Apsūdzība neatļautas dziedniecības praktizēšanas dēļ
1951. /1952. gadā Bruno Grönings Minhenē pirmo reizi neatļautas dziedināšanas veikšanas dēļ stājās tiesas priekšā. Ja Bavārijas iekšlietu ministrija viņa darbību 1949. gadā vēl traktēja kā „brīvprātīgu mīlestības darbu“, tad tagad tā tika vērtēta kā dziedināšanas darbība medicīniskā izpratnē.
Apsūdzība balstījās uz 1939. gada likumu par dziedniekiem, kas aizstāja līdz tam pastāvošo ārstnieciskās praktizēšanas brīvību, un paredzēja medicīnas nodošanu nacionālsociālistisko ārstu rokās.
Jā un nē attiecībā uz likuma par dziedniekiem pārkāpumu
Bruno Grönings tika attaisnots kā pirmajā, tā arī otrajā instancē. Minhenes tiesas priekšsēdētājs savā tiesas spriedumā paskaidroja:
„Tiesa uzskatītu par riskantu notiesāt apsūdzēto, balstoties uz vienpusēju viedokli. Jo tas, vai uz Gröninga darbību vispār ir attiecināms likums par dziedniekiem, ir vairāk nekā šaubīgi, jo tā ir pieskaitāma jomai, kas šodien vēl ir par maz izpētīta.“
Apelācijā attaisnošana gan tika apstiprināta, bet Bruno Gröninga darbība tika skaidri nodēvēta kā dziedināšanas darbība likuma par dziedniekiem izpratnē:
„Ar to apsūdzētais bez atļaujas un, nebūdams ārsts, ir veicis cilvēkiem slimību, kaišu vai ķermeņa bojājumu konstatēšanas, dziedināšanas vai atvieglošanas darbību, kas likuma par dziedniekiem izpratnē ir uzskatāma par dziedināšanas darbību. [...]“
Vainu izslēdzoši maldi vienlīdzīgi dziedināšanas aizliegumam
Sprieduma tupinājumā: „Apsūdzētā notiesāšana tomēr nevar sekot tādēļ, ka viņš attiecībā uz dziedināšanas darbības veikšanas objektīvo nozieguma sastāva pazīmi atradās vainu izslēdzošu maldu varā un tādējādi nerīkojās apzināti.“
Tā kā vainu izslēdzošie maldi, kuros Bruno Grönings skaitījās atradies, tiesas spriedumā tika izskaidroti, šī attaisnošana bija vienlīdzīga tiesas izdotam dziedināšanas aizliegumam. No šī brīža Bruno Gröningam bija jāzina, ka viņa darbība ir dziedināšas darbības veikšana likuma par dziedniekiem izpratnē un kā tāda bija aizliegta. Viņa darbības patiesais konteksts, kura rezultātā viņa darbības veidam nav nekā kopēja ar dziedināšanas darbību medicīnas izpratnē, netika saskatīts.
Krāpšanās tika pieļauta
Bruno Grönings dod katram cilvēkam iespēju mainīties
Piespiedu naudas maksājumi - līdzstrādnieki parāda savu patieso seju
Atkal un atkal pie Gröninga vērsās cilvēki, aizbildinoties ar vēlmi palīdzēt. Tomēr daudzi bija ieineteresēti tikai tajā, lai veidotu biznesu no viņa spējām. Šķita, ka viņš neatturami pievelk šādus cilvēkus. Kad viņi nesasniedza savus mērķus vai arī Grönings nošķīrās no viņiem, tie daudzkārt mēģināja caur ilgstošiem tiesas procesiem piespiest viņu uz naudas maksājumiem.
Tā, piemēram, Hūlsmanes kundze, kura 1949. gada martā kopā ar savu vīru uzņēma Bruno Gröningu pie sevis Herfordā kā viesi. Pēc tam kad noskaidrojās, ka viņa no Gröninga neko nevar nopelnīt, viņa sūdzējās darba tiesā. Viņa lika aprēķināt laiku, ko reiz bija viņam veltījusi bez atlīdzības, kā darba laiku un pieprasīja pēc tam par to savu samaksu. Bruno Gröningam vajadzēja viņai ik mēnesi maksāt noteiktu summu mēnesī līdz pat sava mūža beigām. Šādā vai līdzīgā formā daudzi viņa kādreizējie līdzstrādnieki parādīja savu patieso seju.
„Arī šiem cilvēkiem bija jābūt, lai parādītu, kas ir cilvēks“
Bet kāpēc Bruno Grönings ļāva šiem škietamajiem palīgiem sev tik ļoti pietuvināties? Kāpēc viņš šos profitētājus vienkārši neturēja no sevis pa gabalu? Vienā priekšlasījumā 1950. gada 31. augustā Minhenē viņš izteicās par šo jautājumu: „Tas, ko cilvēki līdz šim nav atstājuši neizmēģinātu, ir bijis tas - caur šo mazo vīru ar viņa zināšanām un varēšanu pelnīt naudu. Viņi domāja, ka ir atraduši zelta dzīslu. Daļēji tiem ir arī bijusi iespēja pelnīt naudu, bet labumu, paldies Dievam, viņi no tā nekādu sev neguva. Arī šiem cilvēkiem bija jābūt, un tieši tādēļ, lai parādītu, kas ir cilvēks, ka cilvēks iet pāri līķiem un nejautā, vai slimajam tiks palīdzēts vai nē. Ir cilvēki, kuri iet pāri līķiem, tie mierīgi var noraudzīties uz slimo, kurš tur guļ. Šie cilvēki nekad nejautāja, viņi darīja visu iespējamo, lai būtu manā tuvumā. Es zinu, šeit un tur parādās jautājums: ‘Jā, ja jau šis vīrs tik daudz zina, kāpēc viņš nezināja to, varbūt viņš neko nezina.’ Vai un cik daudz es ko zinu, to Jūs pamazām uzzināsit. Bet tam bija jābūt. Šis materiāls šī darba izveidei bija trūkstošs, lai Jums visiem atbrīvotu ceļu.“
„…tad katrs zina, kas viņi ir“
Grēte Häuslere (1922-2007), izdziedinātā, ilggadēja Bruno Gröninga līdzstrādniece un „Bruno Gröninga Draugu loka“ dibinātāja, apraksta savā grāmatā Šeit ir patiesība par Bruno Gröningu šādu gadījumu: „Kad es reiz atvadoties Gröninga kungam novēlēju visu labu un teicu: ‚Gröninga kungs, es novēlu Jums, lai Jums tagad ir miers strādāšanai un lai nav neviena negodīga līdzstrādnieka‘, viņš man par lielu izbrīnu atbildēja: ‚Pilnīgi nepareizi, tam tā jābūt!‘ Es to toreiz nesapratu, bet viņš man paskaidroja, kādēļ viņam to visu vajadzēja darīt un izturēt. Caur to viņš man atklāja lielu noslēpumu: ‘Es zinu, ko cilvēks nes sevī. Bet ja es cilvēkiem teiktu: ‘Tas ir melis, tas ir krāpnieks, zaglis, tad neviens man neticētu. Kas man jādara? Man šie cilvēki jāpievelk pie sevis, jāmāca viņiem labais, jāmudina viņus uz atgriešanos un tad jādod viņiem iespēja melot, krāpt un zagt. Ja viņi tomēr to dara, tad katrs zina, kas viņi ir. Tad es ļauju viņiem piekļūt man pavisam tuvu, un es neesmu gļēvs, tad es cīnos.“
Jauni ceļi un strupceļi
Profitētāji apkārt Gröningam
Pašnodēvēts Gröninga menedžeris ar īpašām prasībām
Aiz pateicības par savas sievas izdziedināšanu vangerogietis Oto Meklenburgs gribēja atbalstīt Bruno Gröningu un piedāvāja viņam konkrētus plānus dziedinātavu ierīkošanai. Bruno Grönings pieņēma šo piedāvājumu, un Meklenburgs kļuva par viņa „menedžeri“.
Decembra beigās viņi abi devās uz Vangerogi. Šeit Grönings runāja Meklenburga organizētos pasākumos un caur to notika neskaitāmas izdziedināšanas. Viņš dāvāja šim vīram savu pilnīgu uzticēšanos. Vienā no dokumentāli apliecinātajiem paziņojumiem 1950. gada 8. janvārī viņš pilnībā nodeva savas darbības nākotni Meklenburga rokās:
„Gröninga kungs apliecina savu piekrišanu šim Meklenburga kunga plānam un apņemas pilnībā nodot savu personu šī mērķa sasniegšanai, sniegt Meklenburga kungam plānotajai apvienības dibināšanai un arī pašai apvienībai tās paredzētajā darbībā visu nepieciešamo atbalstu un darīt visu savos spēkos esošo, kas var kalpot minētajiem mērķiem. Šīs saistības Gröninga kungs uzņemas gan personīgi Meklenburga kunga, gan arī dibināšanai paredzētās apvienības priekšā ar augstāk minētajiem mērķiem. Gröninga kungs apņemas nesniegt šo atbalstu nevienai citai personai un nevienam citam personu lokam. Viņš veiks savu darbību tikai apvienības ietvaros un tikai ar Meklenburga kunga piekrišanu.“
Vēl janvārī Meklenburgs nodibināja Apvienību Gröninga dziedināšanas metožu izpētei. Viņš pats kļuva par tās vadītāju un noteica sev mēnešalgu 1000 vācu marku apmērā. Bruno Grönings nesaņēma neko. Kļuva skaidrs, ka Meklenburgs neturēja savu solījumu. Viņš Gröningā redzēja neko citu kā vien naudas avotu un izsmējīgi nodēvēja viņu par „savu labāko zirdziņu stallī“. Slimie viņam bija vienaldzīgi. Ar līgumu viņš bija piesaistījis Gröningu sev, un „brīnumdziedniekam“ vajadzēja darīt to, ko viņš pieprasīja.
Tikai 1950. gada jūnijā Gröningam izdevās nošķirties no Meklenburga, par ko viņš tam zvērēja atriebties: „Gröningu es samalšu miltos, es saberzīšu visus viņa kauliņus.“
Dziednieks ar piedāvājumu uzstāties ar priekšlasījumiem
Pēc tam Grönings dažus mēnešus sadarbojās ar dziednieku Eiženu Enderlinu no Minhenes. Viņš Trāberhofā bija saņēmis izdziedināšanu un piedāvāja Bruno Gröningam noturēt priekšlasījumus viņa praksē. Taču izrādījās, ka arī Enderlins vēlējās gūt no tā sev labumu. Viņš nebija ieinteresēts palīdzēt, bet gribēja saraust kapitālu no „Gröninga fenomena“. Gada beigās Grönings nošķīrās no viņa, un arī vēlreiz viena sadarbība 1952/53 izjuka to pašu iemeslu dēļ.
Dziednieks karjerists
Turpmākajā laikā Grönings noturēja priekšlasījumus Veikershaimas pansijā Grēfelfingā. Žurnālists Kurts Tramplers viņu uzņēma pie sevis un organizēja tikšanās reizes. Viņš pazina Gröningu jau kopš 1949. gada rudens. Toreiz viņš bija ieradies Trāberhofā kā vienas Minhenes avīzes korespondents un necerēti saņēma kājas kaites izdziedināšanu. Aiz pateicības viņš uzrakstīja grāmatu Lielais pagrieziens un varas iestāžu priekšā iestājās par Gröningu. Līdzīgi kā pie Enderlina, arī Grēfelfingā priekšlasījumi bija labi apmeklēti. Notika neticamas izdziedināšanas. Taču pārtrūka saikne arī ar Trampleru. Kādu dienu viņš nolēma, ka ir pietiekami mācījies no Gröninga, šķīrās no viņa un sāka darboties kā patstāvīgs dziednieks.
Traberhofa - cilvēku pūļi Rozenhaimā
Līdz pat 30 000 palīdzības meklētāju 1949. gada septembrī ik dienas pulcējas pie Gröninga
Pēc Haidelbergas pētījumu noslēguma 1949. gada augustā Bruno Grönings devās uz Dienvidvāciju. Viņš gribēja izvairīties no kņadas, kas bija sacelta saistībā ar viņa personību, un pārcēlās uz privātu īpašumu Rozenhaimā netālu no Minhenes. Sākumā viņa uzturēšanos tur izdevās paturēt slepenībā. Taču pēc tam, kad pirmie laikraksti ziņoja par viņa ierašanos Bavārijā, sāka plūst milzīgi cilvēku pūļi.
Līdz pat 30 000 cilvēku ik dienas devās uz Rozenhaimas Trāberhofu. Par to stāstīja presē, radio un iknedēļas ziņu programmā. Tika pat uzņemta kinofilma ar nosaukumu „Grönings“, kurā bija dokumentēti notikumi saistībā ar viņu.
Bībeliskas ainas
Laikraksts Zeitungsblitz otrajā septembra nedēļā īpašā speciālizlaidumā rakstīja: „Pa to laiku bija sapulcējušies vairāk kā desmit tūkstoši cilvēku, kuri jau stundām svelošā karstumā gaidīja lielo mirkli. Tad Grönings iznāca uz balkona, uzrunāja cilvēku pūli un izstrāvoja savu dziedinošo spēku. Cieši viens pie otra saspiedušies stāvēja cilvēki, lai jo pilnīgāk saņemtu viņa ‚dziedinošo strāvojumu‘. Jau sākās vissmagāk slimo reakcijas viņu ratiņkrēslos un sēdekļos, arī atsevišķi perifērijā stāvošo reakcijas. Atkal pusaklie sāka redzēt, tie, kas līdz tam nespēja staigāt, atkal varēja piecelties, paralizētie atkal spēja kustināt savus stīvos locekļus. Tūkstošiem cilvēku stāstīja par pastiprinātām sāpēm slimajās ķermeņa vietās, par vilkšanu, durstīšanu un kņudināšanu, par neaprakstāma ‚viegluma‘ sajūtu vai arī pēkšņi pazudušajām galvassāpēm.“
Ne tikai Trāberhofā norisinājās šādas bībeliskas ainas. It visur, kur vien Grönings parādījās, viņu tūdaļ pat ieskāva neskaitāmu slimo pūlis. Anita Hēne savā grāmatā Garīgie dziednieki šodien apraksta notiekošo ap Gröningu: „Kad Grönings vēl tikai pieteica savu ierašanos, jau iesākās svētceļojumi. Tipiskas bija ainas, kā žurnālists Rūdolfs Špics vienā Gröninga apmeklējuma laikā 1949. gada septembrī Minhenē bija novērojis:
‚Pulksten 19.00 tūkstošiem cilvēku stāvēja Saules ielā (Sonnenstraße). Pulksten 22:30 viņi joprojām stāvēja. Es esmu pieredzējis daudz piecos kara gados, bet nekad vēl nebiju tā satricināts kā šajās četrās stundās, kurās sēdēju iepretim Bruno Gröningam un pieredzēju briesmīgu posta un ciešanu parādi. Epileptiķi, aklie un paralizētie uz kruķiem spiedās pie viņa. Mātes sniedza Gröningam pretī savus paralizētos bērnus. Bija tādi, kas zaudēja samaņu, izskanēja kliedzieni, lūdzoši saucieni pēc palīdzības, vēlmes, nopūtas.‘ “
Varas iestādes atzīst labo gribu
Anita Hēne citē žurnālistu Rūdolfu Špicu: „‚Slimos uz nestuvēm, paralizētos, milzīgu cilvēku pūli novēroja vēl viens Minhenes žurnālists, Dr. Kurts Tramplers, arī Trāberhofā pie Rozenhaimas, kur Bruno Grönings toreiz dzīvoja. Tramplers ieradās kā reportieris no iknedēļas laikraksta Münchner Allgemeine – ļoti nosvērts žurnālists, kurš uzņēma tikai to, ko pats redzēja un dzirdēja: ‚Mēs tagad dzirdam no balkona nākošu balsi, kas nav Gröninga balss, un steigšanos pie loga. Minhenes policijas prezidents Pitcers uzrunā sapulcējušos. Viņš stāsta, ka išiasa kaite, kas viņu jau gadiem mocījusi, Gröninga klātbūtnē ir samazinājusies. Pitcers noteikti nav no cilvēkiem, kas sliecas uz hipersensibliem priekšstatiem, bet to, ko viņš sevī ir novērojis, to viņš var apliecināt. Tagad viņš publiski atzīst Gröningu, un CSU politiķis Hāgens seko viņam ar līdzīgu paziņojumu.‘ “
Arī Bavārijas varas iestādes bija noskaņotas labvēlīgi pret Bruno Gröningu. Dienas laikraksts Münchner Merkur 1949. gada 7. septembrī rakstā ar virsrakstu „Labvēlīgi pret Gröningu“ ziņoja: „Ministru prezidents Dr. Ehards pirmdien preses konferencē paziņoja, ka tik ‚sevišķas parādības‘ kā Bruno Grönings darbībai nevar ļaut tikt apturētai paragrāfu dēļ. Viņa skatījumā Gröninga darbības atļaujai Bavārijā nepastāv nekādi būtiski šķēršļi.
Bavārijas iekšlietu ministrija presē paziņo: Bruno Gröninga sākotnējā dziedināšanas spējas pārbaude ir parādījusi, ka tā var tikt aplūkota kā brīva darbība aiz mīlestības un šajos rāmjos tai nav vajadzīga nekāda atļauja saistībā ar likumu par dziedniekiem.“
No reputācijas nomelnošanas uz izdziedināšanu medicīnisku dokumentēšanu
Traberhofā tika sacelta liela ažiotāža saistībā ar Gröningu. Atradās daudz veiklu darboņu, kuri no viņa spējām gribēja saraust naudu. Tie radīja kaitējumu viņa slavai un reputācijai un tādējādi izraisīja varas iestāžu distancēšanos. Kad apstākļi kļuva neizturami, Grönings atgriezās atpakaļ Bavārijas kalnos.
„Gröninga fenomens“ un zinātne
Medicīnisks pētījums Haidelbergā sola rakstisku recenziju
Šajā Herfordas laikā laikraksta Revue medicīnas jomā darbojošies līdzstrādnieki sāka pārbaudīt Gröninga dziedināšanas panākumus. Marburgas psihologs un medicīnas profesors Dr. H. G. Fišers kopā ar speciālkorespondentu grupu devās uz Herfordu. Tur viņš iztaujāja izdziedinātos. Pārsteigtam viņam nācās secināt, ka Gröninga „metodei“ tiešām bija panākumi. Pēc tam Revue nolēma sniegt savu ieguldījumu „Gröninga fenomena“ zinātniskā izskaidrojumā. Haidelbergas universitātes klīnikā vajadzēja tikt izpētītai „brīnumdaktera“ „dziedināšanas metodei“.
Bruno Grönings piekrita Fišera priekšlikumiem, jo labvēlīga rezultāta gadījumā viņam tiktu sniegta pozitīva recenzija.
Izdziedināšanas ārstu acu priekšā - „Bruno Grönings nav šarlatāns“
27. jūlijā tika uzsākti pētījumi. Personas, pie kurām Bruno vajadzēja pierādīt savas spējas, tika izraudzītas no to slimnieku loka, kuras bija vērsušās pie viņa vairāk nekā 80 000 vēstuļu ar lūgumiem pēc palīdzības. Tām klāt nāca daži pacienti no Lūdolfa Krēla klīnikas Haidelbergā. Visi tika rūpīgi izmeklēti, un tika noteiktas skaidras diagnozes. Pēc tam viņi nonāca pie Gröninga, kurš pielietoja pie viņiem „savu metodi“. Ārsti bija pastāvīgi klātesoši. Viņi kļuva liecinieki tam, kā pazuda slimības, daļā gadījumu spontāni. Klīnikā veiktie pēcizmeklējumi apstiprināja izdziedināšanas. Pat nedziedināmas kaites kā Behtereva saslimšana tika izdziedinātas.
Vienā no Revue publicētajām ievadrecenzijām profesors Dr. Fišers skaidroja, ka Bruno Grönings nav šarlatāns, bet gan no dabas apdāvināts dvēseļu ārsts. Ar to viņš „Gröninga fenomenu“ centās izskaidrot no sava skatpunkta, īsti taisnīgi pret viņu tomēr neattiecoties.
Grönings atsakās no profitēšanas
Galīgajai recenzijai vajadzēja parādīties pēc visu rezultātu izvērtēšanas. Bruno Gröningam tika apgalvots, ka ceļš turpmākai darbībai būs galīgi atbrīvots. Starplaikā profesoru Fišera un Veiczēkera (kura aizgādībā bija viss pasākums) kungi vērsās pie Bruno Gröninga ar šādu priekšlikumu: viņi gribēja izveidot dziedinātavas, kurās viņam būtu jāsadarbojas ar ārstiem. Vadību un pacientu izvēli tie paturētu sev.
Uz to Bruno Grönings atbildēja: „No profesora F. puses šinī sakarībā man uzstādītie finansiālie u.c. noteikumi bija tādi, ka man tie bija nepieņemami. Protams, par to bija daudz pārrunu, arī ar kungiem, kuri šo darbu gribēja finansēt. Es nevarēju piekrist profesora F. kunga priekšlikumiem un tos noraidīju, jo: 1) man nav ne feniņa, līdz ar ko es arī nevaru uzņemties viņa priekšā jelkādas finansiālas saistības, kuras nespētu pildīt; 2) es nekad neesmu gribējis no tā visa iedzīvoties. Tādējādi man tās bija neiespējamas prasības. Bez tam es gribēju darīt tikai to, kas bija mans aicinājums: palīdzēt palīdzības meklētājiem un tādēļ būt ārstu psihoterapeitu rīcībā, bet nekad netaisīt veikalu no visas šīs lietas.“
Recenzijas izpalikšana un potenciāls konflikts ar likumu
Bruno Gröninga noraidošā nostāja lika profesoriem zaudēt interesi par viņu. Apsolītā recenzija nekad netika uzrakstīta. Tā vietā lai viņam darītu iespējamu brīvu darbošanos, viņa ceļā tika mesti jauni akmeņi. Pētījumu gaitā viņa„ dziedināšanas metodei“ tika piemēroti tādi apzīmējumi kā „ārstēšana“, „pacients“ utt. un tā tika vērtēta kā medicīniska darbība. Līdz ar to bija paredzams konflikts ar likumu par dziedniekiem.
1949. - sabiedrībības uzmanības degpunktā
Bruno Gröninga darbība Herfordā
Tūkstošiem slimnieku un palīdzības meklētāju plūst pie Gröninga
Deviņgadīgais Dīters Hūlsmans jau ilgāku laiku bija piesaistīts gultai. Viņš cieta no progresīvas muskuļu distrofijas, un neviens no apmeklētajiem ārstiem un profesoriem nespēja viņam palīdzēt. Pēc tam kad Bruno Grönings pieņēma zēnu, bērns atkal varēja staigāt. Inženieris Hūlsmans, pēkšņās sava dēla izdziedināšanas aizgrābts, lūdza viesi palikt. Viņš gribēja ielūgt vēl citus slimniekus, kuriem - pēc Hūlsmana vārdiem - šim „brīnumcilvēkam“ jāpalīdz.
Bruno Grönings piedāvājumu pieņēma, un ar katru dienu nāca arvien vairāk palīdzības meklētāju. Aizvien vairāk cilvēku uzzināja par brīnumainajiem notikumiem saistībā ar Gröningu. Nepagāja ilgs laiks, un viņa vārds bija katram uz mēles. Laikraksti ziņoja par „brīnumdakteri“, un britu zonā viņš kļuva par galveno sarunu tēmu. Tūkstošiem cilvēku plūda uz Vilhelma laukumu, un cilvēku masas ieskāva māju.
Manfrēds Lūtgenhorsts no laikraksta Minhenes Merkurs 1949. gada 24. jūnijā tostarp rakstīja: „Kad pulksten 10.30 priekšpusdienā es nonācu Herfordā, nelielās divstāvu mājas priekšā Vilhelma laukumā stāvēja ap tūkstoš cilvēku. Tā bija neaprakstāmu ciešanu aina. Neskaitāmi paralizētie ratiņkrēslos, vēl citi, kurus nesa viņu piederīgie, aklie, kurlmēmie, mātes ar atpalikušiem un paralizētiem bērniem, vecas sieviņas un jaunāki vīrieši tur drūzmējās un izdvesa nopūtas. Teju simts automašīnu, kravas mašīnu un omnibusu stāvēja laukumā, un visi nāca no tālienes. “
Paralīzes, kuņģa čūlas, aklums: „Gröninga kungs paskatījas uz mani, un tagad es atkal esmu pilnīgi vesels.“
Manfrēds Lūtgenhorsts turpina: „,Vai Jūs ticat, ka tiksit dziedināti?‘ jautāju slimajiem. Viņi māja ar galvu. ‚Jums būtu vajadzējis būt šeit vakar,‘ viens no viņiem man atbildēja. ‚Gröninga kungs bija Fīrsenā, Reinas apgabalā, un šeit, pagalmā, pieci paralizētie piecēlās un aizgāja veseli uz mājām. Izdziedināšana no attāluma - atrašanās šajā pagalmā padarīja viņus veselus.‘ Citi slimie to apstiprināja.
Es devos tālāk cauri cilvēku pūlim un stenografēju viņu brīnumainos stāstus. To vien pietiktu, lai uzrakstītu veselu grāmatu. Kad es aizkūpināju cigareti, kāds jauns vīrietis man līdzās teica: ‚Lūdzu, pārdodiet man vienu!‘ Viņam mugurā bija uniforma un izskatījās, ka viņš bija atgriezies no Krievijas. Es iedevu viņam cigareti. Viņš to aizdedzināja un pacilāti teica: ‚Redziet, es pats atkal varu visu darīt.‘ To sakot, viņš pakustināja savu labo roku un pirkstus, un labo kāju. ‚Vai Grönings arī Jūs izdziedināja?‘ jautāju es.‚ Jā, Krievijā mana ķermeņa labā puse tika paralizēta. Gröninga kungs paskatījās uz mani, un nu es atkal esmu pilnīgi vesels - es to vēl joprojām nespēju aptvert!‘ Laimīgs viņš kustināja savus locekļus.
Es devos tālāk pie kādas cilvēku grupas, kura bija sastājusies ap sirmu, aptuveni četrdesmitgadīgu sievieti. ‚Protams,‘ es dzirdēju viņu sakām, ‚arī mani Gröninga kungs izdziedināja. Man bija milzīga kuņģa čūla, es kļuvu arvien vājāka un vājāka un no sāpēm vairs nespēju gulēt. Pie Gröninga mēs ieradāmies divpadsmit personas. [...] Viņš mani uzlūkoja, un man bija tā, itin kā čūla gluži kā akmens nokrita zemē. Kopš tā laika man vairs nav nekādu sāpju, es arvien vairāk pieņemos svarā, un rentgena uzņēmumi, kurus man veica, viennozīmīgi rāda, ka čūla ir pazudusi.Mani izmeklēja ārstu komisija. Es varu jums teikt - viņi brīnījās!‘
Sieviete turpināja: ‚Bet tas vēl nav nekas. Iepriekšējā nedēļā šeit, pagalmā, stāvēja viens akls vīrietis. Viņš gaidīja vairākas dienas un naktis. Tā kā es bieži šeit nāku, viņš man iekrita acīs. Man bija viņa žēl, un es uzaicināju viņu ieturēties. ‚Nē,‘ viņš to noraidīja. ‚Es nedrīkstu nokavēt mirkli, kad Gröninga kungs iznāks ārā.‘ Tad es aiznesu viņam maizīti un teicu, ka parūpēšos par to, lai viņu nogādātu stacijā. ‚Man nevienu nevajag, es pats varēšu aiziet uz staciju.‘ Un tad es pieredzēju to savām acīm. Gröninga kungs atnāca, un jaunais vīrietis iesaucās: ‚Es atkal varu redzēt!‘ Patiešām, aizplīvurojums no viņa acīm bija nokritis. Viņš aprakstīja man, kādu somu es turēju rokā. Viņš teica: ‚Tur brauc viena automašīna, un šeit ir numura zīme‘, un pats atrada ceļu līdz stacijai. Visi apkārt stāvošie no prieka raudāja.“
Dziedināšanas aizliegums no varas iestāžu un ārstu puses
Nepagāja ilgs laiks, un arī varas iestādes - vispirmām kārtām jau veselības aizsardzības iestādes - ieinteresējās par to visu. Tika izveidota izmeklēšanas komisija, un Bruno Gröningam aizliedza dziedināt. Daži ietekmīgi ārsti kļuva par viņa ienaidniekiem. Viņi darīja visu, lai apturētu viņa darbību, un pieprasīja, lai Bruno ļauj zinātniski pārbaudīt savas dziedināšanas spējas. Tas, kāds nodoms slēpās aiz šī aizlieguma, kļūst skaidrs pēc iesaistīto autoritāro mediķu sekojošajiem izteikumiem: „Grönings var pierādīt, ko vien viņš grib, viņam tik un tā netiks dota dziedināšanas atļauja..“ „Ļaut Gröningam dziedināt nozīmē kaitēt ārsta profesijas godam.“ Jūnija beigās viņam nācās pamest Herfordu pavisam. Visi centieni saņemt dziedināšanas atļauju tika noraidīti.
