Brīvā griba

Cilvēks pats izlemj, vai viņš tic slimībai vai veselībai

Iekšējs konflikts

Ja dziedināšanas procesa laikā parādās sāpes, ne vienmēr ir viegli domāt par Regelungen. Daudzi cilvēki kļūst nedroši: „Vai tās ir Regelungen sāpes vai arī slimības simptomi?“ Sākas iekšējs konflikts par ticību. Šeit izšķiras, vai cilvēks saņems dziedināšanu, respektīvi, cik ilgi turpināsies dziedināšanas norise. Tas atkarīgs no tā, kam viņš dāvās vairāk ticības - domai par slimību vai domai par veselību. Ja viņš turpina ticēt slimībai, viņš to arī paturēs, bet ja viņš izlems ticēt veselībai, tad notiks dziedināšanas norise. Cilvēks izlemj pats.

Neviens nevar tikt piespiests uz dziedināšanu, katrs tikai pats var brīvprātīgi izlemt

Tas ir svarīgs punkts Bruno Gröninga mācībā. Allaž viņš uzsvēra, ka cilvēkam ir neaizskarama brīvā griba, lielākā dāvana, ko Dievs var dot dzīvai radībai. Viņš paceļ cilvēku no regulētu radību pakāpiena uz brīva bērna pakāpiena, kas seko Tēva likumiem nevis spiestā kārtā, bet brīvprātīgi. Taču brīvā griba dara viņam iespējamu arī pārkāpt Dieva likumus.

Bruno Grönings vislielākajā veidā respektēja cilvēka brīvo gribu. Tādēļ viņš var palīdzēt tikai tam, kurš ļauj sev palīdzēt, kurš ir gatavs šķirties no slimības. Viņš no cilvēka var paņemt tikai to, ko tas viņam pēc savas brīvās gribas dod. Kurš „sēž’’ uz savas slimības, pastāvīgi par to domā un par to runā, velti gaidīs izdziedināšanu. Bruno Grönings teica tā: ‘’Es drīkstu cilvēkam palīdzēt atrast ceļu pie labā, bet es nevaru ne atņemt viņam šo izšķiršanos, ne arī viņu piespiest uz labu. Katram pašam jāatrod savs ceļš.“